Par un pret LGBT+: no nezināšanas nāk aizspriedumi

Šīs pāris nedēļas Latvijā ir bijušas bēdīgas gan pašu notikumu dēļ, bet arī citu neiesaistīto cilvēku izteicienu dēļ. Šīs traģēdijas ir pacēlušas atkal neizrunātos jautājumus un kā jau kuro reizi skaļākie kliedzēji ir tie, kas dominē sabiedrības viedokli. Bet reizē šeit nav nekādas izpratnes par lietu būtību. Kā jau daudziem bija novērojams, attiecīgā situācija raisīja baisus viedokļus gan Facebook vietnē, gan vēl vairāk Twitter. Kaut daļai no cilvēkiem šie izteicieni šķiet normāli un pašsaprotami, tie ir kārtējo reizi satricinājuši LGBT+ kopienu. Ja pirms desmit gadiem reti kurš atļāvās izteikties un aizstāvēt savu pozīciju publiski ar savu vārdu, tad tagad tas ir mainījies. Es, būdams aktīvs kopienas dalībnieks šo visu laiku, varu beidzot teikt, ka LGBT+ kopiena ir nākusi atklātībā.

Mūs lesbietes, gejus, biseksuāļus, transpersonas un citus vieno tikai un vienīgi divas īpašības - minoritātes seksuālā orientācija un dzimumidentitāte. Mēs pēc būtības esam ļoti dažādu cilvēku kopiena, kas mēģina atrast savu vietu šajā pasaulē kopā. Ja mēs paskatāmies uz šo burtu apvienojumu, tam arī vēsturiski ir izveidojusies arī cita ļoti svarīga vienojošā īpašība - mūs vienmēr ir likuši, tā teikt, “vienā grozā”, kad ir nepieciešams pret mums izlādēt naidu, pasmieties vai klaji diskriminēt dēļ lietas, kuru mēs nevaram mainīt. Es varētu pieminēt gan izrīkošanos Holokausta laikā, gan arī padomju laikos. Bet vēl joprojām mēs tiekam izmantoti.

Tie, kuri ir sekojuši vēsturei, kā attieksme pret LGBT+ cilvēkiem ir mainījusies, kādi viedokļi to ir ietekmējusi un kādi ir tipiskie argumenti, jau sen ir pamanījuši, ka pa šiem vairāk kā 100 gadiem kopš pirmo reizi izteica tolaik vēl hipotēzi, ka minoritātes seksuālās orientācijas ir dabiska variācija, nekas nav mainījies. Atkal sabiedriskajā domā ir redzams pilns spektrs naidīgu viedokli - no atrunām par “tradicionālo” ģimeni līdz tiešiem uzbrukumiem mūs nosaucot par slimību. Varbūt paskatāmies kopā?

Sāksim ar Didrihsones gadījumu, kas ir visbiežāk izmantotais reliģijas arguments. Ja mēs izlasam bībeli no sākuma līdz beigām (un es esmu to ne vienu vien reizi darījis), tad mēs redzam, ka šī grāmata ir burtiski pret LGBT+ cilvēkiem. Ja viņa tam tic un seko, tad tur nav ko piebilst - homofobija: aizliegt, nosodīt un nogalināt (patiesībā katra bībeles sekotāja pienākums ir to darīt). Bet reizē ir jāņem vērā tas, ka attiecīgā reliģija nav viennozīmīga. Tā nav filozofija, kas tiecas uz objektīvu redzējumu. Kā jau daži no mums redzēja, šī izpratne par viņu dievu tiek ņemta pa daļām. No vienas puses tiek uzskatīts, ka dievs radīja sievieti un vīrieti (zemteksts - heteroseksuālus), bet reizē parādas pretrunas par citiem indivīdiem - vai dievs radīja gejus? Vai dievs radīja gejus un reizē viņu izpausmi padarīja par grēku? Vai Jēzus par to piedeva?

Kā jau es esmu sen nopratis, ja nav viennozīmības, tad nav atbildes. Katrs ticīgais pats izvēlas, kā attiekties pret to faktu, ka homoseksualitāte Abrahama reliģijās tiek nosodīta. Bet reizē, es vēlos akcentēt to, ka šajā gadījumā ļoti daudz sašutuma ir par to, ka attiecīgā sieviete teica dieva priekšā, kā tad īsti ir, jo, ja mēs paskatāmies uz reformētajām baznīcām, t.i., luteraņiem, bieži vien ir redzams uzskats: “Kas es esmu, lai nosodītu?” Kāpēc gan būtu reliģiskajām dogmām jāatiecas uz nepiederīgajiem?

Protams, tālāk šai domai mēs varam iepīt zināmus politiķus un “filozofus”, kas šo saistībā ar Satversmes tiesas lēmumiem ir nostājušies absolūti pret LGBT+ tiesībām un vēlas mainīt ģimenes jēdzienu, lai burtiski ietaupītu uz viendzimuma ģimeņu rēķina. Tiem, kuri ir lasījuši notikumus pirms 2. pasaules kara, šajā brīdī būtu jānoiet tirpām! Dalīšanas argumentācija pret LGBT+ cilvēkiem jau tajā laikā tika izmantota, lai ne tikai stigmatizētu mūs, bet arī vēlāk - liktu koncentrācijas nometnes, galinātu un arī pēc kara beigām turēt ieslodzījumā balstoties uz aizspriedumiem.

Līdzīgi kā tagad, saucot heteroseksuālās ģimenes par “tradicionālām” un heteroseksualitāti par “tradicionālu”, notika visa veida citu cilvēku apspiešana, kas neietilpa šajos nostatītajos ideālos. Šāda demagoģija un runāšana aplinkus deva atļauju daudziem aizspriedumainiem cilvēkiem vērties pat pret cilvēkiem, kas nebija geji vai lesbietes, pieprasot, lai visi uzvedas atbilstoši režīmām. Mums ir jāņem vērā, ka līdzīgi kā citur tradīcijas izzūd tad, kad tās vairs neviens neņem vērā. Un reizē mums caur pētījumiem zinot, ka seksuālā orientācija nav maināma un heteroseksualie cilvēki vienmēr būs vairākums, ir jāredz cauri šiem maldiem!

Liela problēma šajā visa ir tas, ka mums nav izpratnes nedz par seksualitāti, nedz par tā sauktajām “tradicionālajām” vērtībām, nedz arī par homofobiju. Ja runa iet par minoritātes seksualitāti, mums ir saistoši un ir jābalstās uz objektivitāti, ko norāda Pasaules Veselības organizācijas biļetens par seksuālo orientāciju izņemšanu no diagnožu saraksta . Tur ir minēta tā pati doma, ko pirms 100 gadiem izteica Vācijā - minoritātes seksuālās orientācijas ir dabiska variācija cilvēka seksualitātes spektrā. Balstoties uz secinājumiem, kas ir izdarīti pa šo laiku, ir jāņem vērā, ka “tradīcija”, par kuru tik ļoti vēlas runāt, nav tas, ko mēs, arī geji, iedomājamies. Bet tā ir reliģiska, aizspriedumaina un nezinošu cilvēku centieni atļaut sev izturēties naidpilni pret LGBT+ cilvēkiem. Tā ir nezināšanas un negribēt-zināt tradīcija, tā ir viņu vērtība - atteikties saprast.

Lūk, un mēs tagad esam krustcelēs - no vienas puses dažiem no mums - krusttēviem un krustmātēm - krīt uz nerviem, ka divdzimumu ģimenēm netiek nodrošināts pietiekošs atbalsts, ka valsts necenšas nodrošināt vecākiem labākas iespējas audzināt savus bērnus, un reizē mēs paši esam tik atšķirīgi viens no otra nespējam iegūt aizsardzību un cieņu kā pret cilvēkiem. Protams, homofobija bieži vien ir tas, kas mūsu pašu dzīves ir drausmīgi sabojājusi. Mēs jau agri iemācāmies, ka heteroseksuālajiem cilvēkiem pret mums nav un nebūs nekādas jūtas vai interese. Mēs visvairāk zinām, ka tā tas ir! Starp mums gejiem pat ir nerakstītais likums - “neiemīlies hetero”, jo vienkārši nebūs. Bet reizē ne visi to ir pieņēmuši. Mūsu traumas no uzbrukumiem ir radījušas problēmas, ka mēs dažreiz cenšamies meklēt kaut mazliet spēju kādam mūs pieņemt tādus, kādi mēs esam.

Ir jāņem vērā tas, ka nav pamata mūs uzskatīt par īpašiem. Tas, ka mēs esam un vienmēr būsim mazākums, ir zinātniski pieradīts dabiskais likums. Mūsu eksistence ir dabiskais likums! Mēs izjūtam mīlestību pret savu dzimums un vēl mazāks skaits no mums izjūt sevi kā citu dzimumu. Izpratne, ka tā nav slimība vai ka reliģiskās dogmas ir kļūdainas, ir realitāte. Un balstoties uz to, ka mēs arī esam cilvēki, mums ir tiesības, kuras nedrīkst nedot, mums ir tās jāprasa.

Es ļoti labi zinu, ka LGBT+ kopienā nav vienojoši principi,- mēs katrs esam ar savu raksturu, niķiem un toksiskumu; viens no mums neliecina par visiem. Bet es kā daudzi citi neiebilstu, kad tiek parādīta politiķu, mūziķu, baznīcēnu tumsonība:

  • kad viņi aizspriedumaini izsakās;
  • kad viņi izmanto reliģiju, lai mūs nosodītu;
  • kad viņi izsakās tāpat kā nacisti, komunisti, nacionālisti, konservatīvie vai fašisti;
  • kad viņi mūs grib padarīt par necilvēkiem.

Tā nav radikalizācijas, kad mēs pieprasām, lai vēstures tumsonība vairs nekad neatkārtojas. Tā nav radikalizācija, kad cilvēciskā cieņa netiek ievērota. Tā ir atteikšanās pagriezt otru vaigu, jo mēs zinām, ko tas nozīmē!

atpakaļ

uztaisīts izmantojot cayman-theme no Jason Long. LICENCE