Vilks, mednieks
Kāpēc tu to dari?
– Nezinu…
– Kāpēc?
– Zini, instinkti ir kā pie suņu būdas piesiets vilks. Tu mēģini to pierādīt, bet reizē vienmēr nojaut, ka nākošajā pilnmēnesī tas atkal gaudos, smilkstēs un lauzīsies ārā. Un tomēr tu centies .. . – Un? …
– Un katru nakti jo vairāk centies to apklusināt, jo vairāk zini, ka tas norausies. Un pēc laika apklusīs - tas, viņš, ir norāvies un skrien, pazūd gaišajā naktī. Beidzot miers! … Gan jau no rīta atgriezīsies.
– Un atgriezās?
– Vienmēr atgriežas. Noguris, pilns nožēlas un izsalcis pēc tuvuma.
– Bet kāpēc izsalcis, ja ticis brīvībā? Pasmejos – Starp vilkiem tev vienmēr izsalkušam būt! Viņi saplosa visus tuvības kumosus pa zemi un nemāk cienīt šo dzīvības ēdienu. Tik ļoti vēlas šo gaļu, ka nespēj to panest.
– Cik dīvaini! Biju domājis, ka cilvēki vilkus jau sen ir pieradinājuši.
– Pieradinājuši? - pasmejos. - Ne šie cilvēki kādu vilku ir jebkad pieradinājuši. Viņi baidās tos. Viņi nepazīst to dabu un drīzāk nogalēs, un neļaus ķēdē pie būdas sargāt.
– Kas tad?
– Mednieki. Šo cilvēku suņi sen piecās ķēdēs pie akmens sienas piesieti. Nekad nav brīvībā tikuši un nekad nav ļauti ostīt tās smaržu. Un pēc gadiem šie lopi kļūst kusli un muļķīgi kā tādi tikko dzimuši … visu mūžu.
– Un ko tu darīji?
– Es negribēju mēģināt pieradināt vilku. Tas ir pretīgi! Tā vietā es kļuvu par vilka draugu, un katru reizi, kad nāca pilnmēness, es atķēdēju viņu un ļāvu doties mežos pie vilkiem.
– Un vai tas līdzēja?
– Kādu gadu līdzēja. … Kādu gadu, bet katru reizi, kad vilks atgriezās, nekas nebija mainījies - atkal nožēla un izsalkums. Un es nevarēju noskatīties, un tāpēc devos ar vilku kopā, lai to mainītu.
– Tu devies kopā ar vilkiem?!
– Jā. Man bija jāzina, kas notiek un ko darīt!
– Un kā?
– Traki. Visi vilki ir tik nožēlojami! No vienas puses tik nepieradināti un dzīvnieciski, bet no otras izmisuši un izsalkuši!”
– Ko tad tu tādu izdarīji, ka tavs vilks vairs negaudo un neprasa pēc meža?
– Vēl neko. Viņš zina, ko es gribu darīt, un viņš man kā draugam ir apsolījis gaidīt. Gaidīt līdz vairs nevajadzēs laist uz mežu, bet reizē vairs nebūt izmisušam un izsalkušam. … viņš vairs nebūs viens pie būdas.