Kritika par ΤΕΛΟΣ jeb telos.lv: kristieši nogalināja Hipātiju

Labāk ir domāt un kļūdīties, nekā nedomāt vispār. Pats briesmīgākais ir ticību pasniegt kā patiesību. - Hipātija

Šajā pandēmijas laikā ir interesanti novērot, kā cilvēki uzvedas, kas sāk palikt svarīgs un kādi spēki sāk trennēt savu varaskāri. Līdz ar jauniem izaicinājumiem klāt nācis ir lēmums no Satversmes tiesas, kas piešķīra atvaļinājumu sievietes partnerei. Šis lēmums pārbrāzās pāri Latvijas sabiedrībai kā tsunami - raisot plašas diskusijas un arī plašus melus. Tā pēc kāda laika šī lēmuma iespaidā tā saucamā konservatīvā inteliģence izdomāja radīt sev piemērotu interneta žurnālu - ΤΕΛΟΣ (TELOS), lai klāstītu savas vērtības, uzskatus un redzējumu. Līdzīgi kā citos laikos tas nav nekas jauns. Ir diezgan muļķīgi domāt, ka šādas izpausmes jau nav iepriekš vēsturē notikušas. Konservatīvisms un tam līdzīgi ideju veidi ir redzēti gan senajos laikos, gan viduslaikos, gan arī mūsdienās. Šie pretestības viļņi pat ir tikuši izskaidroti psiholoģijā kā viena no personalitātes īpašībām - apzinīgums. Un reizē tā iegūst jaunus apgriezienus.

Iepazīstoties ar žurnāla saturu ir ļoti labi redzama slēgtas domas ideoloģija. Tiek veidots stāsts par to, kāda ir pasaule caur konservatīvo cilvēku acīm. Jau pašās vadlīnijās tiek noteikts mērķis un visi balsti, uz kuriem saturam ir jābūt veidotam. Kā grāmatā par Donkihotu tiek uzskaitīti visi gudrie vārdi, visas pieņemamās idejas (ideoloģijas). “Kur lai sāk?” jautātu filozofs. “Polemisks - strīds, kas saistās ar krasi atšķirīgu uzskatu iztirzāšanu.” Šķiet diezgan ironisks apzīmētājs žurnālam, kuras redaktorei nav izpratnes par daudz ar viņu nesaistītām lietām.

Kā jau iepriekš nojautu šis žurnāls nebūtu uzskatāms par filozofisku jau pēc tā slēgtā un ierobežotā skatījuma uz pasauli. Mēs varam skaidrot no konservatīvā skatu punkta cik mēs vēlamies, bet tā nav filozofija - tā ir propaganda un demagoģija. Jau otrajā rindkopā vadlīnijās ir redzamas manas aizdomas - “tas [žurnāls] vērtē un spriež, izejot no noteiktas metafiziskas, ētiskas un attiecīgi politiskas nostājas”. Šādi lūkojoties uz pasauli ir zināms, ka pilnīgi viss tiks interpretēts no viena skatījuma. Tāpēc uzreiz prasās jautājums: “Ja novērotā lieta nav saskaņā ar skatījumu, kā par to tiek spriests?” Un, lūk, tieši arī seko atbilde: “Portāla veidotāji tic noturīgai, pamatlīnijās nemainīgai, objektīvai lietu kārtībai un morālai kārtībai.” Pirmajos vadlīnijas teikumos ir pateikts, ko šis žurnāls vēlas panākt - noteikt lietu dabu un morālo kārtību. Protams, ka visparinātā veidā mēs varētu arī šeit pabeigt mūsu analīzi par to, kādi ir šī žurnāla mērķi, bet tomēr ir jāpalūkojas, ko viņu piedāvātais saturs nozīmē.

Kā jau jau viņi paši ir izskaidrojuši, konservatīvismam kā ideoloģijas pamatmērķis ir “konservēt” jeb saglabāt tā saucamās tradīcijas. Šī ideoloģija pirms vairākiem gadsimtiem ir veidojies kā reakcija uz Franču revolūciju, mēģinot noturēt spēkā vecās tradīcijas. Galvenokārt tāpēc, ka viņiem tās ir bijušas izdevīgas. Viņi raģēja un protestēja pret izmaiņām sabiedrībā tā cenšoties noturēt savu privileģēto statusu sabiedrībā. Kopumā konservatīvisms ir par noteiktu hierarhiju un kārtību, bieži vien pašus ieliekot augstākajos šīs hierarhijas slāņos. Viņu attieksme pret zamākajiem slāņiem (kaut laika ietekmē ir mainījusies) ir bijusi līdzīga Indijas kastu sistēmai. Šī ideoloģija bieži vien iet kopā ar sevis nosaukšanu par patiesības teicējiem tīri balstoties uz dievu kā kārtību noteicēju, kas ar tādiem “gudriem” vārdiem kā objektīvo lietu daba, morālā kārtība, cilvēka daba (iedaba) un morālā likuma dievišķā izcelsme tiek arī ironiski akcentēti arī žurnāla vadlīnijās.

Ir diezgan apbrīnojami, ka šī žurnāla redaktore ir sieviete, jo pēc viņas pašas reliģiskās un politiskās pārliecības viņa neko nedrīkstēja teikt, ja viņas vīrs nav devis atļauju. Bet, protams, man teiktu, ka tā ir sena tradīcija, kurai sabiedrība vairs neseko. Tad, kur ir robeža? Kuras ir tas tradīcijas, kuras cenšas “saglabāt”? Viens no lieliem konservatīvisma mērķiem, kā zināms, ir atjaunot baznīcas varu pār valsti. Šo argumentu pat paši konservatīvie nenoliedz - viņu mērķus ir teokrātija. Bet reizē ir tik ļoti smieklīgi pieminēt senos filozofus - veicot sintēzi starp domātājiem, kuri bieži vien bija pagāni, anti-kristieši vai balstījies uz Platona idejām par matemātisko/ģeometrisko dievišķumu. Bet tas, ka kristieši asimilēja kultūras un piesavinājās savā vārdā visus augļus, jau ir sen zināmas fakts tiem, kas ir lasījuši reliģiskās studijas. Es vēl joprojām brīnos, ka Latvijā baznīca vairs nemēģina iznīcināt pagānu kultūras atliekas un neboikotē dziesmu un deju svētkus (atgādināšu, ka tas ir viņu svētais pienākums)!

Noliekot malā šīs ideoloģiskā diktāta kritizēšanu un pieverot acis uz Agneses Irbes absolūto nekompotenci par seksualitāti, es vēlos palūkoties uz šiem cilvēkiem caur citu prizmu. Mums ir jāņem vērā, ka šī reakcija uz notikumiem Latvijā balstās uz psiholoģiskjiem aspektiem - tādiem kā vēlmi pēc kārtības, noteiktām lomām un pieturēšanos pie tradīcijām. Šajā psiholoģiskajā perspektīvā cilvēks, kurš saskarās ar jauniem fenomeniem, izmaiņām vai pat cilvēkiem, kas dzīvo citādi, raisa milzīgu diskomfortu, nepatīku un citas nepatīkamas sajūtas. Protams, Agneses un citu viņu domātāju intervijas ir burtiski redzams lielisks kognitīvās disonances piemērs, bet par to nav runa. Mums ir jāsaprot skatījums cilvēkam, kuram tagad, viņuprāt, nākas iziet ārā no savas komforta zonas. Viņa uztverē viss, kas notiek apkārt kļūst bīstams tieši viņa dzīves veidam, viņa izpratnei par lietu kārtību. Visas idejas un gadiem vāktie secinājumi par to, kā lietām ir jāstrādā, sāk brukt. Tā teikt, Joniešu kolonna, kura nemaz neeksistē, tiek meklēti balsti, lai tā nebruktu. Notiek cīņa par iedomātu kārtību, lai tik nekas nemainītos un nenāktos no jauna meklēt “savu patiesību”.

Bieži vien klausoties konservatīvo cilvēku viedokļos ir īpatnēji, ka viņi kaut sauc sevi par par filozofiem nekad neuzdot sev jautājumus, neizjautā sevi. Šis morālais absolūtisms arī reizē strāvo tieši kristietībā un citās religījās - to, kas ir svēts, nedrīkst iztirzāt. Bet tomēr kā es esmu mācījies filozofam vienmēr ir jābūt jautājumam - varbūt es kļūdos? Ir jāņem vērā, ka mums tāpat kā atpakaļ arī priekšā ir divi tūkstoši gadu un kur mēs varētu nenonākt, ja mēs atkal un atkal nevaram atrast kopīgu valodu? Tā sakot, ir sena tradīcija uzdot jautājumus par lietu būtību. Dažreiz šķiet filozofa pienākums ir vairāk uzdot jautājumos kā sniegt atbildes. Ko nozīmē šī domstarpību cīņa? Kādas sekas tā rada? Vai tas nav kārtējais atkārtojums?

Iedvesmojoties no Hipātijas, mums vērtības ir jāuztver kā skaitļi. Mūsu viedoklis par kādu tēmu ir kāds skaitlis - šis skaitis katram ir savs. Dažiem līdzīgāks kā citim un dažiem atšķirīgs, bet mums ir jāņem vērā, ka šis skaitlis daļās reizinātājos - būtiskās daļās, kas veido noteikto vērtību. Ņemsim, piemēram, trīsdesmit un septiņdesmit. Līdzīgi kā attiecības sastāv no rūpēm, cieņas un citām īpašībām, šie skaitļi sastāv no reizinātājiem - 2, 3, 5 veido trīsdesmit un 2, 5, 7 veido septiņdesmit. Kā var redzēt, līdzīgi kā skaitļi arī vērtības var tikt izteiktas “sīkāk”, bet jāņem vērā, ka mums katram ir savas vērtības - skaitļi, kas nosaka mūsu attieksmi pret notikumiem. Šī ideja parāda to, ka mēs neesam tik atšķirīgi, kamēr vieni strīdas par to, ka katram ir savas vērtības, reti kurš meklē kopsaucējus.

Tā arī atsaucoties uz neoplatoniķi un filozofi Hipātiju no Aleksandrijas, kas bija viena no diženākajām sievietēm-filozofēm no seno kultūru aprindām, es dodu piemēru, ka viss atkal atkārtojas - kad gudrie meklē kopsaucēju un jaunas zināšanas, absolūtisti grib diktēt.

Arseniuss

uztaisīts izmantojot cayman-theme no Jason Long. LICENCE