Vakarēšana

Otrdienas vakars pēc kārtējās darba dienas varēja sākties. Sagaidot Meža Laumiņu, mēs devāmies uz Zaķa mājām, kur būtu jānotiek šis īpatnējais pasākums.

Sagaidīja mūs daudz cilvēku pamazā hipiju dzīvoklī. Līdz ar burvīgu tējas smaržu mēs iekārtojāmies istabā starp vēl nepazīstamajamiem cilvēkiem. “Kā veidot veselīgas attiecības?” skan šī vakara jautājums. Cilvēku kautrību īpaši neredz, kaut man būtu šķitis, ka tādai ir jābūt - pārējie nav pirmo reizi šeit. Laikam pieradums. Bet tomēr ir patīkami izkāpt no savas komforta zoanas un atļauties sevi aizvilkt uz kādu pasākumu.

Man šķiet, ka citi domā, ka veselības attiecības ir miers. Zināms miers - neķildošanās, sapratne un cieņa. Kaut nemanīju izteikti, šī ideja tā arī netika ļoti izaicināta - var būt labas attiecības arī ar konfliktiem.

Likās, ka kaut kas ir uz mēles, un man vajag to teikt. Viss nosauktais manī atsauca vienu vārdu - emocionālā inteliģence. Lai arī bij’ cilveki, kas šo terminu neatpazina, domāju, ka es pietiekoši labi zinu, ko tas nozīmē. Tās ir zināšanas. Es esmu ticējis un ticu, ka saprast viens otra emocijas iemācās. Līdzīgi kā mūziku vai kādu zinātni.

Tā sevī neietver risinājumus attiecībām, bet, tā teikt, dod rīkus, lai tās suzlabotu. Saprast otru cilvēku ir svarīgi. Saprast emocijas dod iespēju atbildēt uz tām, un vai nu papildināt, vai zaudēt. Protams, uzreiz izprast emocijas nevar - tas nāk ar laiku, bieži, ilgu laiku. Un daudz dažādu civēku, lai zinātu, ko otras nerunajot izsaka.

Es nemāku teikt, kas būtu nepieciešams, lai sāktu saprast otru bez vārdiem. Domāju, ka, iespējams, empātija ir viens no svarīgākajām. Kā gan varētu nojust, ko otrs izpauž, ja nespēj iejusties otra ādā?

Bet tas viss nav tik intīmi kā šķiet: arī ikdienā, ar svešiniekiem var izmantot spēju saprast, kā citi jūtas un attiecīgi - rīkoties.

Es esmu saskāries ar daudziem daždiem cilvēkiem, kuri katrs man ir devuši dažādu ieskatu emocijās, raksturos un … maskās. Būdams gejs, man šķiet, es spēju gan redzēt no malas, gan arī novertēt no īpatnēja - sava skatu punkta.

Bieži es skanu dīvaini, kā psihologs, kad izsaku domas par reaģēšanu uz citiem. Bet vai tā ir tiesa? Vai tiešām esmu vienīgais, kurš piedomā savas reakcijas, emocijas un tās trennē?

Dažreiz es nojaušu, ko geji - vīrieši - no manis varētu gribēt. Tas nav, uz ko es tiecos, bieži vien. Bet man ir jāpasniedz sevi, lai viņš nevarētu iedomāties, ka viņš drīkst. Diemžēl reakija visbiežāk ir neitralitāte vai vienaldzība. Tā, man šķiet, ir visefektīvākā motode, lai izšķirtu situāciju neitrāli vai vismaz ar iespēju “aizbēgt”.

Līdz ar šo - ideju, ka esmu redzējis sabiedrību, kur emocijas spēlē lomu un ir gluži statēģiskas - izjūtu vēlmi tiekties pēc kā vairāk. Viss, ko es esmu redzējis, man dažreiz liekas kā teātris, kurā es esmu personāžs, kas ir ieņēmis skatītāja lomu. Veselīgas attiecības tājās, man šķiet, var veidot tik pāris man zināmos veidos: piederi un spēlē vai nepiederi un ej citus ceļus. Es laikam iešu citus.

Es jau gadiem esmu licis milzīgu uzsvaru attiecību tēmai. Esmu gadiem rakstījis savu emuāru par pārdomām par šo tēmu. Un reizē man tās ir, kādas ir. Prasības ir augstas, un es vēlos izaugt, un to arī sagaidu. Bet par spīti tam ar visiem maniem bijušajiem puišiem man tomēr ir sanākušas labas, veselīgas attiecības. Man nepatīk ķildas, un es cenšos, lai tās līdz pat pašām beigām un pēc tām arī neizveidotos. Siltums un labsirdība dominē, lai arī vai kas. Esmu iemācījies - kā nevajag darīt.

Lai arī var teikt, ka veselīgu attiecību pamatā ir komunikācija, pierede man ir mācījusi, ka tas nav vienīgais - jāmāk ir izteikties, dzirdēt, kā arī ņemt vērā. Tas var dot labāku pašsajūtu. Bet es esmu manījis, ka ir vēl dziļāka būtība šim. Cilvēkus var izprast. Ir lietas, kas viņos ir dziļi jo dziļi iekšā, ka tik retais atlaujas to izteikt vārdos. Un, ja izsaka, smiekli pāršalc klātesošos.

Cilvēka iekšiene ir liela. Var teikt, ka cilvēks ir lielāks iekšpusē, kā mēs viņu redzam. Tad, kad mēs pieņemam šo ideju, var rakt dziļāk - izprast cilvēka būtību, sapņus un cerības; ne tikai skatu uz pasauli, bet arī domas, kuras retais atļaujas paust uz āru: kas esi tu pats, kad neviena nav blakus; un par ko tu sapņo dienas beigās.

Šī būtība - cilvēka būtība - dod lielāku ieskatu cilvēkā. Attiecības, bieži tuvas, dod lielāku spēju izprast. Atšķirībā no saprašanas, kad es dzirdu un saprotu; izprašana ir dziļāka, intīmākā - tā, var teikt, dod ieskatu cilvēka dvēselē.

Un tad, ja mēs redzam cilvēkus, katru ar savām paslēptām cerībām, sapņiem un priekavēlmi - dvēseli - mēs varam veidot attiecības … veselīgāk.

Piederība, esība un būtība

Mans raksturs laika gaitā ir izveidojies ļoti analītisks. Tik ļoti, ka dažreiz es nespēju beigt analizēt visu, kas man notiek apkārt. Varbūt es varētu to nosaukt par savu izvēli, kā vienu no veidiem, kā savi aizstāvēt. Bet ne tas ir svarīgākais, ko vēlos teikt. Pieeja pasaulei, kādu es esmu uzaugot izvēlējies, ļauj daudz ko secināt un daudz palīdz man pašam. Protams, ir arī sliktās puses, kad cilvēki baidās to tiem, kuru dzīves mērķis ir uzzināt un saprast. Bet izskatās, ka esot pieaugušam tiešām pastāv izvēle, ar kuriem un kādiem cilvēkiem tu vēlies saieties, lai spētu ne tikai justies labi un tikt saprasts, bet arī gūt abpusēju labumu no tā, ka ir iestrādāta tendence izzināt un arī centies saprast.

Savu uztveri es esmu veidojis ļoti atvērtu. Tā, lai pat problemātiskākās idejas var skatīt no pēc iespējas objektīvāka skatu punkta nevis uzreiz noraidīt kā nepareizas. Šāda uztvere liek saprast otra cilvēka skatu uz pasauli, prizmu kā tiek redzēta tā. Un reizē ļauj izveidot modeli, kāpēc cilvēks veidojas tāds un kādas varētu būt tā cilvēka izvēles. Cilvēciski, tas, protams, izraisa empātijas un reizē ļauj paskaidrot lietas no otra cilvēka uztveres modeļa: tā, kā viņš pats to stāstītu.

Ar šo sarežģīto priekšstāstu es vēlos sniegt ieskatu tajā, kā es domāju: abstrakti, palieku sarežģīti, bet, iespējams, efektīvi, lai raksturotu manu sapratni par pasauli. Es nebaidos no sarežģītām lietām, jo esmu iemācījies, ka “viss sarežģītais sastāv no daudzām vienkāršām lietām”, ko arī turpinu izmantot gan profesionālajā darbā, gan arī dzīvē.

Es cilvēku vērtēju pēc gribasspēka: vēlmes ko darīt, nedarīt vai mainīt. Tas ir viens no cilvēku dzinējspēkiem, kas tos virza attiecīgajā virzienā. Bet ir arī lieta, kas to ietekmē.

Esmu izdomājis, ka cilvēku varētu varīt trīs motivatori: kādai cilvēku grupai viņš pieder (piederība), kas viņš neatkarīgi no ir (esība) un kāds cilvēks viņš vēlas būt (būtība). Šie trīs motivatori, ļauj vieglāk izprast cilvēku gan kopumā, gan arī kādā noteiktā mirklī. Cilvēks ir mainīgs, un motivatoi var mainīties pat ļoti strauji, bet tomēr es neesmu manījis, ka būtu vēl kāda kategorija pie šīm trim.

Piederība, kā jau rakstītu, raksturo to, pie kuriem cilvēkiem viņš pieder. Tajā ietipst gan kā attiecīgais cilvēks ir ticis uzaudzināts, kādi cilvēki viņu piesaista un starp kādiem cilvēkiem viņš gribētu būt pieskaitāms. Piederība var būt gan izvēles (hobiji, nodarbošanās), gan arī bez izvēles (dzimums, rase, orientācija).

Esība tostarp ir cilvēka kodols. Viņa raksturs, kad viņš ir viens, kad viņam pašam ir kaut kas jādara neviena cita sabiedrībā. Viņš ir. Vislabāk cilvēka esību var notiekt tiem, kas mēdz pielāgoties citiem cilvēkiem lielākā sabiedrībā. Ja piederība vairāk bastās uz bara instnktu, tad esība vairāk balstās uz individuālo būtību. Esība bieži vien grib gan piederēt, gan arī nepiederēt kādai cilvēku grupai. Tā ir cilvēkiskā ciņa starp indivīdu un sabiedrību.

Bet, manuprāt, pati svarīgākā cilvēka iekšējā lieta ir būtība: par kādu cilvēku viņš tiecas būt, ko sasniegt un kā dzīvot. Tā ideja ir tik ļoti svarīga, jo var gan izmainīt piederību un esību, gan arī var rast iesmeslus, kāpēc cilvēks ir tāds, kāds viņš ir. Būtība veidos to, kas viņš būs nākotnē, un reizē būtība, kāda bija pirms laika, veidoja to, kāds viņš ir tagad.

Šīs trīs cilvēka iekšējās lietas vienmēr mainās. Kā burbuļojošs ūdens atkarībā no visa, kas ir apkārt un iekšienē. Piederība ietekmē esību, būtība ietekmē piederību, esība ietekmē būtību utt.

Šīs idejas mērķis tagad jau no personīgiem ir izaudzis līdz vispārīgiem. Laikam ejot esmu spējis izvilkt esenci tam, ko vēlos teikt, lai varētu dalīties ar citiem ar savām idejām. Arī privātajā dzīvē (varbūt diemžēl) es skatos pēc šīs idejas. Skatos kāds cilvēks ir, uz kurieni viņš vēlas doties un vai mūsu dzīves ceļi varētu būt daudzmaz līdzīgi. Man tas ir svarīgi, jo caur šo ideju ir iespējams veidot dzīvi ar kādu kopā tā, ka ir zināms mērķis un nodrošināta laime abiem kopā.

Bet tā ir tikai ideja. Ideja, kuru es vēlos pārbaudīt.

Nav kārtības

Es rakņājos cauri tumblram un domāju, cik gan mēs, cilvēki, esam egoistiski. Mēs cenšamies visu aplūkot caur savu skatu punktu, un reizē mēs paši tā sevi nolādam. Ir dīvains teiciens, ka mēs vienmēr būsim vieni. Tur tika teikts: “Mēs nomirsim vieni, neviens nevar mūsu vietā nomirt.” Bet, nē, es atradu, ka, nē, tas tā nav.

Tas ir mūsu pašu egoisms. Mēs nolādam sevi, mēs iedomājamies to, kas nav. Mēs nekad neesam vieni. Vienmēr kāds ir ar mums. Mēs nespējam būt vieni. Vientulības filozofija ir egoistiska un iznīcinoša. Līdz ar mums apkārt ir, protams, citi cilvēki, citas būtnēs. Jā, mēs mirsim neatkarīgi no viņiem, bet mēs nemirsim vieni. Neviens no mums nemirs viens. Mūsos ir tik daudz dažādas dzīves būtnes, kas mirs kopā ar mums, ka mēs pat iedomāties nevaram.

Runām par nāvi nevajadzētu būt bēdīgām.

Es brīnos, jo mēs sevi iedomājamies, kā kaut ko aiz acīm, kas skatās uz pasauli. Tas ir dīvaini. Nedabiski. Gribas jautāt, vai tiešām mēs, mūsu būtība ir nodalāma no mūsu ķermeņa? Jā, varētu teikt, ka tehnoloģijas ies to ceļu, kas mēģinās to nodalīt, bet reizē, vai nav tā, ka mēs savu būtību iegūstam tieši sava ķermeņa dēļ.

Iespējams, šo iemeslu dēļ es esmu sevi ielicis pie ateistiskajiem pagāniem. Man nepatīk teisms. Tas vairs nestrādā. Un reizē jūtu, ka daudzas reliģijas mūsdienās man ir nedabiskas, ierobežojošas vai egoistiskas.

Jūtu, ka šie cilvēki (teikšu šādi) ir izdomājuši kārtību, kurā pasaulei ir jāstrādā. Vislabāk to varētu raksturot ar vārdiem: “Ja dievs, kam tu tici, ienīst tos pašus cilvēkus, ko tu, tad var droši teikt, ka tu esi radījis to dievu pats.” Un tā arī ir.

Mēs cenšamies radīt kārtību, pēc kuras pasaulei ir jāstrādā. Atslēgas vārds ir “mēs”. Un tas man liek brīnīties. Mēs mainām pasauli, mēs izdomājam kārtību. Mēs. Mēs. Mēs.

Kā gan var teikt, ka “dievišķie likumi” ir nākuši no citas būtnes? Var pamēģināt interesantu domu eksperimentu. Ja kaut kas cits eksistētu, tad kāpēc eksistē vairākas filozofijas, kas attiecas uz šo “augstāko dievību”? Un reizē, ja eksistētu vairākas, tad tām būtu vienai otru jāzina, citādi kā gan viņas var būt augstākas un vispasaules.

Mēs, mazie cilvēciņi, paši esam izdomājuši šīs pasaules kārtību. Mēs, esam izdomājuši cilvēku ētiku, jo mums tas ir izdevīgi. Mēs esam izdomājuši savas ticības, jo dažiem no mums tas ir izdevīgi. Mēs esam izdomājuši savu ekonomiku, domāšanu, valodu. Visu.

Bet mēs varam to mainīt. Apjausma, ka mēs paši esam šo visu radījuši, rada spēku cilvēkos. Mēs varam to mainīt, kad vien vēlamies. Bet … ja tiem, kas ir pie varas, tas nepatiks, cilvēki tiks ierobežoti. Un tā ir šī cīņa, kas pastāv pasaulē: cilvēki vēlas dzīvot savu dzīvi laimīgi, bet ir cilvēki, kas vēlas gūt no citiem kādu labumu.

“Visa cilvēku domāšana veidojas vidē, sabiedrībā, kurā viņš atrodas. Ja attiecīgajā sabiedrībā nav noteiktas īpašības, tad attiecīga darbība neizpaudīsies.” Atcerieties šos vārdus, tie ļoti noderēs, ja mēģināsiet skatīties uz pasaules notikumiem.

Un tagad, ja tu spēj, paskaties no malas. Aizmirsti visu, ko esi iemācījies. Aizmirsti visu: sabiedrību, kurā esi dzīvojis, darbu, kurā strādā, skolas, kurās esi mācījies. Un pajautā: ja es varētu veidot šo pasauli pa jaunam, kā gan es to darītu?

Lūk, es redzu to, ka nav pasaulē kārtības. Mēs esam izveidojuši to paši. Mēs paši esam izdomājuši to. Mums tas ir bijis izdevīgi, un mēs to izveidojām.

Jau kādu laiku es esmu centies sev iemācīt uz tekstu skatīties kā uz simboliem. Kad beidzot es aptvēru šo domu, es jutos dīvaini. Es jutos tā ir kā skatītos uz dīvainām nepazīstamam līnijām. Tā, iespējams, daudzi saskata japāņu valodas tekstus vai citus. Bet gudrība ir tāda, ka nav svarīgas zīmes, ko to attēlo, ir svarīga sistēma, ko tās veido. Mūs ir bijis izdevīgi izmantot šos simbolus, lai spētu sazināties, kāpēc gan mēs neizmantotu šīs zināšanas citos virzienos?

Būšana gejam heteronormatīvā, bet arī seksistu sabiedrībā

Es vēlos raisīt diskusiju par to, kāda ir dzīve gejam, kas dzīvo heteronormatīvā seksistu sabiedrībā? Man šķiet, ka ļoti daudzi tomēr nespēj saprast šo pieredzi tāpēc, ka viņi nekad ar to nesaskarsies.

Esmu pamanījis, ka Latvijā pusaudzis gejs sāk savu seksuālās orientācijas apzināšanos 16 – 18 gados, līdzīgi kā viņu vienaudži. Protams, dažādās vidēs veidosies dažādi cilvēki, bet Latvijas un (ne tikai) apmērā esmu pamanījis vairākas līdzības.

Ir labi zināms, ka šis puisis Latvijā visticamāk slēps savu seksuālo orientāciju. Bet kā gan tas līdz tam nonāk? Laikā, kad jaunietis sāk nojaust savu atšķirīgu no vispārizplatītās seksualitātes, ir iespējami vairāki rezultāti. Šajā laikā visticamāk viņš sāks meklēt atbalstu gan ģimenē, gan sabiedrībā, lai spētu atrisināt savu iekšējo cīņu.

Tā kā vairākums no mums ir audzināti pēc heteronormatīvā principa, jaunietim gejam būs iekšējās pretrunas ar sevi, jo viņa audzināšana ir mācījusi, kā ir jābūt nevis kā ir. Latvijā, skatoties no psiholoģiskā punkta, jaunais gejs visticamāk noslēgsies sevī un nespēs rast piepildījumu savai dzīvei. Bet, es vēlos teikt, šis iemesls nav viņa seksuālā orientācija. Tā neietekmē nedz viņa fizisko, nedz garīgo veselību. Galvenokārt tā ir sabiedrības attieksme pret viņu kā indivīdu, kas rada problēmas.

Gadījumā, ja viņš neatradīs atbalstītu ģimenē vai nejutīs, ka pie viņiem var to rast, viņš norobežosies no viņiem un mēģinās meklēt atbalstu citur. Šeit svarīgu lomu spēlē tas, vai sabiedrība ir informēta par atšķirīgām seksuālajām orientācijām. Ja tajā nekas nav zināms, jaunietis pilnībā nekontaktēsies ar radiniekiem, kas visticamāk viņu nepieņems, atstums vai pat mēģinās viņu ārstēt. Šī iemesla dēļ sabiedrībā neveidosies publiskas minoritāšu seksuālo orientāciju kopienas, un visi šie cilvēki aizies pagrīdē.

Tad kādas ir jaunieša iespējas izpaust savu potenciālu, ja viņa dzīve jau no sākuma tiek morāli traumēta sabiedrības dēļ? Ļoti mazas, jo pagrīdes sabiedrībai ir tendence uz atstumtību, kas cilvēkus tajā traumatizē un rada nespēju veidot veselīgas attiecības ar citiem. Šis, manuprāt, ir iemesls, kāpēc ir redzama milzīga seksualizācija geju sabiedrībā.

Ko gan dod publiskās LGBT+ organizācijas? Tās, pirmkārt, ir domātas pašiem gejiem un lezbietēm, kas pārsvarā tiek uzskatītas par seksuālajām minoritātēm. To galvenajam uzdevumam ir jābūt piederīgo atbalstīšana un piemēra došana.

Manuprāt, tas ir svarīgi, jo posmā, kad sāk sevi apzināt, bez ģimenes reizē tiks meklēts atbalsts apkārtējā sabiedrībā. Un, ja būs šāda organizācija, kas ļaus cilvēkam tiekties un izpaust savu potenciālu, tad tiks nodrošināta attiecīgā cilvēka psiholoģiskā stabilitāte un spēja veidot veselīgas attiecības.

Bet reizē ir svarīgi mainīt pašu geju sabiedrību, jo ir redzams, ka visticamāk būs nepieciešama burtiska izcelšana no pagrīdes. Šī daļa ir pati grūtākā, jo neierobežota seksualizācija mūsu laikā ir gandrīz vai neapturama, bet šai izaugsmei ir jānotiek, lai nodrošinātu sabiedrības veselību – ne tikai geju, bet arī pārējās.

Otrs svarīgs publisko organizāciju uzdevums ir sabiedrības izglītošana. Šādi tiek mēģināts nodrošināt, ka pati organizācija nav nepieciešama, t.i., ģimene, kurā uzaug jaunais gejs, spēj viņu atbalstīt un dot nepieciešamo bagāžu, lai viņa dzīve būtu veiksmīga.

Un, lūk, esmu nonācis pie problēmas, kura man tagad ir aktuāla: kā gejam attiekties pret sabiedrību? Teikšu, ka gejam ir jābūt ļoti dusmīgam. Bez izņēmumiem. Heteronormatīvā sabiedrība ir apspiedusi LGBT+ cilvēkus gadsimtiem ilgi, un tas ir nepiedodami pat paaudzēm, kas ar to nav personīgi saskārušās.

Mērķi, kurā LGBT+ cilvēki vēlas nonākt, ir viņu pilnīga pieņemšana un viņu potenciāla apzināšanās, kas bieži vien tiek ignorēts. Es varētu rakstīt, ka LGBT+ organizāciju uzdevums ir izglītot sabiedrību, bet šim uzdevumam ir vairāki šķēršļi: seksualizācija, stagnācija un propaganda.

Tā kā LGBT+ organizācijām ir jāmaina pagrīdes sabiedrības vērtības un jācenšas veidot monogāmu LGBT+ kopienu, tās saskarsies ar milzīgu seksualizāciju, ko tai ir nepieciešams likvidēt, lai tā neradītu tālākas problēmas. Risināt šo problēmu arī ir svarīgi, jo tas ir pagrīdes sabiedrības galvenais apzīmētājs. Ja LGBT+ organizācija pārņems seksualizāciju savā būtībā, tai var draudēt vienkārša pagrīdes sabiedrības pavēršana publiskai apsmiešanai, kas nebalstīs veselīgas attiecības un turpinās STS izplatību.

Bet stagnācijas un propagandas problēmas iet roku rokā. LGBT+ sabiedrība vienmēr tiks stagnēta no heteroseksuālo cilvēku un reliģijas puses. Tā ir vienkārša sabiedrības īpašība. Šī stagnācija bieži izpaužas ar sabiedrības nespēju integrēt LGBT+ cilvēkus un biežāk izvēlas viņus atgrūst savas neizpratnes dēļ. Daļēji arī paši LGBT+ cilvēki var būt vainīgi savai stagnācijai, bet tas pārsvarā ir individuālu iemeslu dēļ, un visbiežāk lezbietes un geji izvēlēsies neiesaistīties ar heteroseksuāliem cilvēkiem, t.i., nemēģinās veidot nekādas seksuālas vai romantiskas attiecības.

Šajā visā propagandas problēma ir pati pretrunīgākā, jo tā ir reakcija pret heteroseksuālo privilēģiju un LGBT+ cilvēku stagnāciju. Visi LGBT+ cilvēku gājieni ir reakcija uz naidu, stagnāciju un ļaunprātīgu diskrimināciju no heteronormatīvo cilvēku puses. Ja šie gājieni sabiedrībā izraisa nelabvēlīgu rezonansi, tas liecina, ka sabiedrība nav saprotoša un neizprot savu heteroseksuālo privilēģiju.

Es vēlos minēt arī to, ka valsts, kurās LGBT organizācijas ir pārņēmušas seksualizāciju no pagrīdes, ir pašas vainīgas par savu stagnāciju (atstumšanu) no heteroseksuālo cilvēku puses.

Kādai ir jābūt LGBT+ sabiedrības informēšanas veidiem, lai tie netiktu saukti par propagandu? Iesaistīšanās un draudzīga pozīcijas uzstādīšana, kā piemēram, sabiedriskās aktivitātes u.c. pasākumi. Kā arī reizē svarīgi ir atkal nepieļaut seksualizāciju, jo tas vienmēr rada sliktu iespaidu.

Manuprāt, svarīga lieta ir arī LGBT+ cilvēku aizstāvēšana un sevis nodrošināšana. Šajā ziņā organizācijai vajag informēt LGBT+ cilvēkus, cik svarīgi ir to nodrošināt. Ja organizācija tikai tikko ir sākusi savu darbību, tai būs grūti pārliecināt pagrīdes LGBT+ cilvēkus, jo viņiem no sevis apzināšanās laika būs stipri iespiedies instinkts norobežoties no heteroseksuālās cilvēku sabiedrības, un viņi nevēlēsies sev neko. Tad ir arī jāapzinās, ka šie cilvēki visticamāk arī būs vientuļi pagrīdes seksualizācijas dēļ, un maz kas ir izdarāms, lai to mainītu.

Kaut vispārīgi, šķiet, ir viegli apskatīt šīs problēmas, individuāli ir grūtāk, jo attiecībā pret otru spēlē cilvēciskie faktori. Ir jāsaprot, ka nepatika pret LGBT+ cilvēkiem veidojas pārsvarā neziņas un baiļu iespaidā, kas mēdz sagādāt problēmas komunicēt ar citiem cilvēkiem. Loti svarīga ir attieksme, ar kādu cenšas izstāstīt problēmas, ar kurām saskaras LGBT+ cilvēki.

Latvijā vislielākā runa ir par seksuālo attiecību propagandu, kaut gājieni un citi pasākumi nav to iemesls. To iemesls ir LGBT+ cilvēku stagnācija un masveida diskriminācija. Ir jānostāda pozīcija, ka heteroseksuālie cilvēki publiski izrāda un propagandē savu seksuālo dzīves veidu katru dienu bez izņēmumiem, šī iemesls dēļ ir jānostāda, ka eksistē arī LGBT+ cilvēki, un viņiem ir pilnas tiesības attiecīgi darīt tāpat. Reizē nedrīkst ļaut reliģiskajām organizācijām izplatīt nepatiesu informāciju par seksuālās orientācijas maināmību, ļaut viņiem būt heteroseksuālo cilvēku pārstāvjiem un citas nostājas.

Ir jāapzinās, ka LGBT+ cilvēku kopīgās vēlmes ir arī veselīga heteroseksuālo cilvēku sabiedrība un abu seksualitāšu kopīga sadarbība un viens otru papildināšana. Ir jāsaprot, ka LGBT+ cilvēki nevēlas heteroseksuālo cilvēku ierobežošanu, nedz arī savas seksuālās orientācijas uzspiešanu.

Domāju, ka ir nepieciešams cilvēkiem sniegt šo informāciju. Īpaši no visiem LGBT+ cilvēkiem, kas ir uz to gatavi.

Caur priedes sakni

Nakts sāka mest savu apmetni, un vakara vēji iekustināt sastāvējušos ziedus. Gaiss bija silts, un priežu meža smarža sitās nāsīs. Pamale lēnām čīkstēja savā nodabā. Klusa, raustīta ēna klīda patumsā ejot vecas, sen nestaigātas takas. Viņš raustījās sviedros un savās domās. Tās viņu biedēja un izaicināja. Karstā diena bija iesējusi dullumu vīrieša prātā, viņš, nejuzdams meža mieru, kārpījās tālāk par smilšaino taku.

– Man tas ir jāizdara, - viņš murmināja pie sevis. - Es to panākšu.

Likdams kāju uz saknes, viņš paslīdēja. Skaļš rēciens un atkal klusums pāršalca pamesto mežu. Piecēlies no miklās smilts, viņš ierūcās uz stumbra un devās tālāk.

Gar atliektajiem zariem noplīvoja krekls, un ādas zābaki bradāja vietām nogruvušo taku dziļāk mežā. Garās bikses sutināja kājas, un sarkanais kakls tika atkal un atkal kasīts.

Līzdams pāri saknēm pa izkaisīto taku, viņš lēnām tuvojas savam mērķim. Drīz jau mežs mitās, un varēja manīt mazu ezeriņu tā vidū. Vienā malā stāvums bija norijis pāris priedes, kuras pelēkas tagad gaidīja savu mieru. Citur ūdens bija uzklupis saknēm, atkailinot tās bez žēlastības.

Uzspīdēja gaidītais mēness, un vīrieša acis iemirdzējās. Bija laiks. Viņš noraustījās no nezināmā, bet iekšā pulsēja kvēloša vēlme. Palūkojies mēness atspulgā, viņš saprata, kur ir jāiet: netālā malā, kur ūdens jau sen savu darbu bija darījis, ar pēdējām saknēm priede bija ieķērusies pakalnā. Tur bija starp saknēm pietiekoši, lai izlīstu cauri.

Bija kluss. Siltais vējš vēl kustināja koku galotnes, un priedes smacēja. Uzkārpījies uz paugura pie nolūkotā koka, viņš sāka izģērbties. Rokas drebēja pieskaroties zābakiem, bet, uzjundīdams dusmas, viņš tos norāva no kaulainās kājas. Stīvās rokas neļāva atbrīvoties no biksēm, un krekls ķērās elkoņos kā nolādēts. Bet viņš arī no tā atbrīvojās.

Sarkans, sakasījies viņš gandrīz kails stāvēja viens mežā saspringts, nobijies, bet ticis tik tālu. Šķita, ka viss apklust, un viņš sāka nervozēt. Lēnām pieķēries pie pēdējās drēbes, viņš kocīgām rokām tās vilka lejā.

Viss bija apstājies.

Zvērs. Es. Es gribu šo spēku. Es gribu … - viņš domāja, - Tā es varēšu panākt savus mērķus. Es būšu stiprs. Es būšu varens. Es. Es. Es. - Rūkdams viņš noleca no gores un pieķērās pie priedes saknes. Sviedri izspiedās sejā, un saspringtie muskuļi meta ēnas uz nostieptās ādās. Viņš pulsēja asiņu, dusmu, bet arī baiļu dēļ. Iecērties priedes saknē, viņš lūkojās uz eju, kuras dosies cauri.

Viņš bija pārliecināts. Viņš iegūs to, ko gribēs. Spēku, varu un iespējas. Viņš bija nokļuvis tik tālu. Cik daudz gan viņš bija panācis: cēlies un kritis, zvēlis un ticis sists, dzēris un ieguvis. Tas viss, lai nokļūtu šeit.

Es esmu gatavs. - akmens ciets viņš sakoncentrējās.

Rokas pārlicis otrpus, viņš pārvietojās cauri. Sviedri pilēja, āda surkstēja. Sakne berzās gar sānu, viņš juta, ka drīz būs viss. Viņš juta sevī ieplūstam spēkam, spalvām sakāpjot un muskuļiem augot.

Rokas paslīdēja. Tvēriens atsējās, un viņš krita. Miza nodrāza stilbu un skujas iecirtās kailajā mugurā. Otrs ķērciens pāršalca mežu. Un ezeru noklāja vilnīši.

Lūkojoties debesīs, viņš gulēja kails ezera smiltainē. Klāts skujām, ūdenī iemērktu nobrāzto stilbu un dubļaino muguru.

– Es vienmēr esmu bijis zvērs. - viņš klusībā teica. - Pats sevi iesprostojis. Ielicis būrī pēc citu vēlmēm, pēc citu ieskatiem. Es vienmēr esmu bijis zvērs.

Kad esmu dusmīgs - reju. Kas esmu laimīgs – smaidu. Kad sāp – uzbrūku. Kad vajag – aizstāvos. Es esmu zvērs, cilvēks. Vienīgais dzīvnieks, kas ne tikai citus ieliek būrī, bet arī sevi. Lielā betona vai maldu būrī, kurā nav vietas brīvai domai, brīvai vēlmei ārpus citiem, ārpus …

Un ārprāts bija sēts. Būra ārprāts – tiekšanās pēc nevajadzīgā.

Vilks, mednieks

Kāpēc tu to dari?

– Nezinu…

– Kāpēc?

– Zini, instinkti ir kā pie suņu būdas piesiets vilks. Tu mēģini to pierādīt, bet reizē vienmēr nojaut, ka nākošajā pilnmēnesī tas atkal gaudos, smilkstēs un lauzīsies ārā. Un tomēr tu centies .. . – Un? …

– Un katru nakti jo vairāk centies to apklusināt, jo vairāk zini, ka tas norausies. Un pēc laika apklusīs - tas, viņš, ir norāvies un skrien, pazūd gaišajā naktī. Beidzot miers! … Gan jau no rīta atgriezīsies.

– Un atgriezās?

– Vienmēr atgriežas. Noguris, pilns nožēlas un izsalcis pēc tuvuma.

– Bet kāpēc izsalcis, ja ticis brīvībā? Pasmejos – Starp vilkiem tev vienmēr izsalkušam būt! Viņi saplosa visus tuvības kumosus pa zemi un nemāk cienīt šo dzīvības ēdienu. Tik ļoti vēlas šo gaļu, ka nespēj to panest.

– Cik dīvaini! Biju domājis, ka cilvēki vilkus jau sen ir pieradinājuši.

– Pieradinājuši? - pasmejos. - Ne šie cilvēki kādu vilku ir jebkad pieradinājuši. Viņi baidās tos. Viņi nepazīst to dabu un drīzāk nogalēs, un neļaus ķēdē pie būdas sargāt.

– Kas tad?

– Mednieki. Šo cilvēku suņi sen piecās ķēdēs pie akmens sienas piesieti. Nekad nav brīvībā tikuši un nekad nav ļauti ostīt tās smaržu. Un pēc gadiem šie lopi kļūst kusli un muļķīgi kā tādi tikko dzimuši … visu mūžu.

– Un ko tu darīji?

– Es negribēju mēģināt pieradināt vilku. Tas ir pretīgi! Tā vietā es kļuvu par vilka draugu, un katru reizi, kad nāca pilnmēness, es atķēdēju viņu un ļāvu doties mežos pie vilkiem.

– Un vai tas līdzēja?

– Kādu gadu līdzēja. … Kādu gadu, bet katru reizi, kad vilks atgriezās, nekas nebija mainījies - atkal nožēla un izsalkums. Un es nevarēju noskatīties, un tāpēc devos ar vilku kopā, lai to mainītu.

– Tu devies kopā ar vilkiem?!

– Jā. Man bija jāzina, kas notiek un ko darīt!

– Un kā?

– Traki. Visi vilki ir tik nožēlojami! No vienas puses tik nepieradināti un dzīvnieciski, bet no otras izmisuši un izsalkuši!”

– Ko tad tu tādu izdarīji, ka tavs vilks vairs negaudo un neprasa pēc meža?

– Vēl neko. Viņš zina, ko es gribu darīt, un viņš man kā draugam ir apsolījis gaidīt. Gaidīt līdz vairs nevajadzēs laist uz mežu, bet reizē vairs nebūt izmisušam un izsalkušam. … viņš vairs nebūs viens pie būdas.

uztaisīts izmantojot cayman-theme no Jason Long. LICENCE