Dievturu panika - vardarbība pret sievietēm: Stambulas konvencija
Nesen Twitter mikroblogošanas vietnē atkal uzpeldēja, ka arī mūsu pašu dievturi bija izdomājuši pievienoties krusta karā pret Stambulas konvenciju. Jau sen publicētais 2021. gada 39. dievturu vēstneša numura Uģa Nasteviča raksts “STAMBULISTI, UNGĀRU GROZĪJUMI UN GATAVINĀŠANA” 1 atkal un atkal tiek izmantots argumentācijā pret Stabulas konvenciju.
Kaut biju reiz izlasījis šo rakstu, tiem, kuriem nevajag uztraukties par savu eksistenci un labklājību, tas var nelikties nekas īpašs, bet tomēr ir ļoti svarīgi ņemt vērā implikācijas, kuras tiks izmantotas pret mani un citiem.
Īsumā Dievturu raksts, kā jau Twitter rakstīju 2: “ignorē statistiku, noklusē faktus, seko stereotipiem un atkārto nacistu un komunistu propagandu”.
Sākšu ar to, ka dievturība ir pagājušā gadsimta latviešu pagānu ticības rekonstrukcija, kuru 1. Latvijas brīvības laikā ir atbalstījuši daudzi nacionālistiski noskaņoti cilvēki. Šī rekonstrukcija no tautasdziesmām - dainām un paražām cenšas atdzīvināt senlatviešu tradīcijas un pasaules skatījumu.
Ņemot vērā mūsu tautas sarežģīto vēsturi, ir svarīgi uzsvērt, ka līdzīgi kā citās vietās pār mums ir bijusi milzīga kristiešu ietekme. Kopš 12. gadsimta vietējo pilsētvalstu iznīcināšanas līdz pat 19. gadsimta beigām ir pagājuši vismaz 7 gadsimti svešu ticību jūgā. Un es tiešām neticu, ka šī ietekme nav atstājusi sekas uz vietējo cilšu uzskatiem un pasaules skatījumu.
Labs piemērs šai ietekmei ir tautasdziesmas, kas piemin un slavē kristešu dievu vai citus tā kanona personības. Reizē ir zināmi ļoti daudzi gadījumi, kad kristiešu baznīctēvi cenšas iznīcināt vietējo tradīcijas vai pārņemt tās savā varā, kaut vai pārņemot mūsu Māras tēlu un saucot šo zemi par svētās Marijas zemi.
Ar šādu domu ir svarīgi ņemt vērā, lai ticības rekonstrukcija sevī nesatur citas ticības pārņemtos stereotipus, idejas un pat naidu. Skatoties pēc psiholoģijas puses, mums kā indivīdiem, kuri ir uzauguši kristiešu tradīciju, idiomu un ietekmes sfērā, ir svarīgi ņemt vērā: mēs paši pieradumi dēļ šis idejas pārnesam tur, kur tās nav bijušas iepriekš.
Viens no piemēriem šai idejai ir, tā sauktie, kristiešu ateisti - personas, kuras netic kristiešu dievam, bet ir pārņēmuši kristīgo pasaules skatījumu tāpēc, ka viņi dzīvo tās dominētā vidē. Un, ja iepriekš ir sakritis viedoklis, tad viņi parasti izvēlas arī turpmāk piekrist kristiešiem, kaut paši iebildumi ir vienkārši kristiešu dogma.
Bet vai par to ir stāsts? Nē.
Otrajā rindkopā tiek citēts konvencijas teksts, ka “vīrieši dominē pār sievietēm un diskriminē sievietes un ir apgrūtināta sieviešu pilnīga attīstība; (..) [ka] sievietes ir spiestas pakļauties vīriešiem; (..) ka vardarbība ģimenē nesamērīgi skar sievietes (..), ir vienojušās par turpmāko”, kam (cik ironiski!) seko citāds no pamattiesību hartas par nevainīguma prezumpciju.
Cik ironiski! … Neviens sevis cienošs vīrietis, kad tiek runāts par vardarbību pret sievietēm, uzreiz neteiks: “Bet es esmu nevainīgs!” Vai tiešām šī ir ideja, ko raksta autors grib pasniegt savai dievturu auditorijai? Kad kāds sievieti sit, dievturi kliegs, ka viņi ir nevainīgi?
Apgalvojums, kas tiek konvencijā tiek pasniegts, nāk no pētījumiem un statistikas par to, no kā visvairāk sievietes cieš. Es varu vieglu sirdi apgalvot, ka tas pat nav apstrīdams - vīriešiem ir tendence dominēt, diskriminēt un pakļaut sievietes, bet ir svarīgi ņemt vērā, ka šis dokuments ir tehnisks. Tas, ko es minu par tendenci nenozīmē, ka visi vīrieši tā dara, bet gan, ka jebkurš tā var darīt.
Ja mēs skatāmies no sievietes skatu punkta, tad nav tā, ka visi vīrieši ir slikti, bet jebkurš var būt. Jebkurš var uzbrukt, no jebkura var ciest. Tas, ka kāds vīrietis individuāli tā nedara, nenozīmē, ka sieviete to zina. Jebkurš var būt tas - to uzzinās tikai vēlāk.
Konvencijas tekstā nav runa par kaut kādu nākotni, bet gan - tas notiek tagad, mūsdienās. Piesaukt nevainības prezumpciju, kad, piemēram, noziegums ir noticis un ir jau sen sen zināms, kas to izdarīja, ir … dominēšana pār sievietēm. Tā ir datu apstrīdēšana pār visām tām sievietēm, kuras ir cietušas. Un šī nav tā labākā lieta, ko rakstīt!
Kā jau iepriekš pieminēju, arī trešajā rindkopā ir ļoti labi redzams, ka raksta autors nav iedziļinājies sociālajā realitāte, ko piedzīvo sievietes, kuru intereses neatbilst tradicionāli pieprasītajam. Konvencija saistībā ar sieviešu un vīriešu lomām cenšas izskaust aizspriedumus. Tādus kā: sievietes vieta ir virtuvē, sievietes nemāk braukt, noteiktas profesijas, kas tiek uzskatītas kā tikai sieviešu.
Protams, dievturu pasaules skatījumā sievietei un vīrietim ir noteikta loma. Un, protams, raksta autors cenšas aizstāvēt savu ticību. Bet par to nav runa!
Runa ir par to, ka šīs lomas nav tikai jociņi, bet reāli ietekmē sieviešu tiesības, brīvību un dzīvību. Kā piemēru es varu minēt sektu (piemērs nav salīdzinājums par dievturiem), kur sieviešu loma ir bijusi uzturēt māju, taisīt ēst un darīt citus darbus. Daudzām sievietēm patīk tā dzīvot, bet, ja viņa nevēlas, neviens nedrīkst viņai to uzspiest - ne tēvs, ne vīrs. Neviens! Līdzīgi kā rindkopas otrajā daļā…
Tajā tiek pieminēts, ka “gods” nedrīkst būt attainojums vardarbībai pret sievieti. Šī prakse, ko bieži vien sauc par “goda aptraipīšanu”, ir ļoti populāra Indijā un musulmaņu zemēs, kur sievietēm tiek uzbrukts par ģimenes vai kāda cita goda aptraipīšanu. Vai šīs konvencijas daļas pieminēšana nenorāda uz vēlmi arī pārņemt tādu praksi dievturiem? Vajāt sievietes, kuras atsakās pakļauties dievturu varai? Vai arī tomēr dievturība ir jāpieņem brīvprātīgi?
Turpinājumā seko autora neuzticība juridiski nostiprināt ekspertu neitralitāti un neaizskaramību.
Šie konvencijas punkti eksistē vairāku radikālu krietiešu sektu dēļ, kuru biedres tika izglābtas no regulāras izvarošanas. Bet pēc šīs izglābšanas ekspertiem tika uzbrukts. Protams, ja ir aizdomas par to, ka šī neitralitāte var kaitēt, tad ir nepieciešams lūkoties uz tās uzdevumiem un meklēt, kā noteikt darbības rāmjus. Bet ja dievturu prakse neveic tādas vai līdzīgas darbības, tad par ko ir runa? Vai jūs atbalstiet terorizēšanu?
Bet viss šis autora ievads nav par sievietēm. Autors beidzot pasniedz, cik ļoti viņam riebjas citādi cilvēki, uzskaitot visus gadījumus, kur bērnu (un pieaugušo) raidījumos tiek attēloti homoseksuāli cilvēki, transpersonas vai dzimuma jautājumi.
Es šo daļu iesākšu ar ironisku citādu:
Šādos apstākļos kritiskā domāšana, pārbaudot dažādus, pierādāmos faktos nevis ticībā vai interpretācijās balstītus ziņu avotus (īpaši pirmavotus to oriģinālvalodās), kļūst par pašvadītai izdzīvošanai izšķirošu prasmi. Kam būt saimniekam un noteicējam pār prātu un kārtību savā Dieva zemītē?
Sākam?
1992. gadā Pasaules Veselības organizācija izslēdza homoseksualitāti no slimību klasifikatora. Iemesls šai izslēgšanai ir pētījumi 80. gados, kas pierādīja, ka homoseksualitate tieši tāpat kā heteroseksualitāte ir normāla un dabiska seksuālā orientācija. Tā tiek pamanīta pirms pubertitātes gados un pēc novērojumiem ir manāms, ka cilvēks to ir iemantojis kopš dzimšanas.
Vēlāk šī gadsimta sākumā tika analizēti iespējamie homoseksualitātes cēloņi. Kā zinātnieki konstatēja, tie ir divu veidu: ģenētiskie un epiģenētiskie. Ģenētiskie cēloņi ir tie, kur bērns jau no paša sākuma ir noteikts, ka būs homoseksuāls. Epiģenētiskie cēloņi ir tie, kur māte (hormonāli-ģenētiski) ietekmē bērnu, kad viņa ir stāvoklī: vai nu māte grūtniecības laikā ir lielā stresā, vai arī tai jau ir bijuši vairāki bērni iepriekš. Epiģenētiskie cēloņi sastāda aptuveni tikai ceturtdaļu.
Atšķirība no autora paustā riebjuma, realitāte ir tāda, ka šie paši pētījumi norāda, ka bērns nepaliek par homoseksuālu. Tas, ka bērns ikdienā mana dažādību, veicina viņa spēju tolerēt un mazāk baidās no nezināmā. Tāpēc ir jāuzdot jautājums, ko autors vēlas pateikt?
Sociālajās zinātnēs ir tāds termins kā “heteronormativitāte”. Tas ir uzskatu kopums, kas uzskata, ka tikai heteroseksualitāte un heteroseksuālas attiecības ir normālas un veselīgas. Atšķirībā no autora viedokļa, tā nav taisnība. Vairāki pētījumi (ne kristiešu safrabricējumi, kas jau sen ir atspēkoti) norāda uz to, ka arī citu seksuālo orientāciju cilvēku attiecības ir tīri labi veselīgas un nekādā citā aspektā kā dzimums neatšķibas no heteroseksuālu cilvēku attiecībām.
Diezgan liela problēma, ko uzskaita pētījumi, ir negatīvā attieksme pret homoseksuāliem cilvēkiem, kuru izpausmes tiek sauktas par homofobiju. Šie nepamatotie stereotipi balstās tajā, ka nav izpratnes par homoseksuāliem cilvēkiem un rada izteikti redzamas psiholoģiskās problēmas homoseksuāliem cilvēkiem, kas parasti tiek jauktas ar pašu seksuālo orientāciju. “To nereti pavada cenzūra jaunā vārdā — kanceles kultūra (cancel culture) —, kas informācijas vidē izvēlīgi tolerē jeb pieļauj tikai noteikta veida, kā no kanceles īpaši sludināmo viedokļu izgaismošanos, vienlaikus loga rāmjos neiekļaujamos atšķirīgos viedokļus neiecietīgi noslāpējot un diskreditējot” (es ceru, ka autors zina, ka “cancel culture” ir nacistu termins).
Augstākminētais citāds man atgādina pagājušo gadsimtu, kad nacisti veica savu atcelšanas kultūru. Viņi ne tikai iznīcināja ebrejus, bet arī nodedzināja Vācijas seksuālitātes institūtu un nogalināja ļoti daudz homoseksuālus cilvēkus. Tiek lēsts, ka tā institūta pētījumi būtu pierādījušu homoseksualitātes dabiskumu par 80 gadiem ātrāk kā tas ir noticis. Tieši tāpat kā nacisti, tā arī raksta autors atkārto viņu (un komunistu) propagandu: jāatrod grēkāzis, jāapstrīd grēkāza cilvēcība un, galvenais, padomājiet par bērniem - kamēr baznīctēvi dara savu, jūs vainu noveliet uz grēkāžiem!
Kas gan cits kā atcelšanas kultūra ir autora nosauktās likumu izmaiņas vairākās valstīs. Tā ir cenzūra. Raksta autors vēlas dominēt, citēju: “Kam būt saimniekam un noteicējam pār prātu un kārtību savā Dieva zemītē?”. Tā ir ar tiem autokrātiem - mēs neesam vēl izslimojuši autokrātismu.
Reizē, zinādams jau no bērna kājas, ka esmu atšķirīgs, es esmu arī meklējis, kur es iederos šajā pasaulē. Kristietību kā svešu es jau agri atmetu malā un lūkojos savas tautas daiļradē. Starp ģimenes dzīvi un gadskārtu godiem manu uzmanību pievērsa tie, kas neiederas šajā ritējumā - burvji, raganas un zintnieki.
Ja tā padomā, ka ir zināms, ka homoseksuāli cilvēki ir bijuši visos laikos (kaut smagi kristietības dēļ cenzēti), tad kur mēs bijām senlatvijas laikā? Ne visi no mums piedalītos saimes ritos. Mēs bijām atšķirīgi, un atšķirīgu dzīvi dzīvojam.
Tajos laikos mēs varētu būt tie paši burvji, raganas un zintnieki. Tie, kas pie vīra vai sievas neaizgāja, bet pēc savas dabas citu dzīvi dzīvoja. Ievāca zināšanas, palīdzēja vai tieši pretēji - nepalīdzēja.
Šādi homoseksuāli cilvēki iederētos dievturu skatījumā!