Baibas Rudevskas 2016. gada juridiskā analīze par Stambulas konvenciju

Nesen uzgāju dokumentus, kurus 2016. gadā Tieslietu ministrija pieprasīja dažādām organizācijām, lai izvērtētu, vai Latvijai ir nepieciešams parakstīt Eiropas Padomes Konvenciju par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb Stambulas konvenciju ¹. Saistībā ar to tolaik tika noslēgts līgums ar Zvērinātu advokātes Ingas Kačevskas biroju, lai izstrādātu juridisko analīzi Stambulas konvencijai.

Dr.iur. Baiba Rudevska 2016. gadā 25. aprīlī iesniedza juridisku analīzi “Par Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu iespējamo ietekmi uz Latvijas tiesību sistēmu” ².

Šajā visā Stambulas konvencijas jezgā ir jāņem vērā tas, ka ātri vien uz Rudevskas juridisko analīzi atbildēja Labklājības ministrija, kas viņas analīzi nosauca par iespējamu plaģiātu un ar abšaubāmu kvalitāti.

Tātad 2016. gada 28. aprīlī Labklājības ministrijas valsts sekretāre I.Jaunzeme iesniedza Tieslietu ministrijai atzinimu Nr. 1-9.3/497 “Par informatīvā ziņojuma projekta saskaņošanu” ³, kurā tiek apstrīdēti ne tikai Baibas Rudevskas juridiskie argumenti, bet arī visa juridiskā analīze kā nekvalitatība.

10. Vēršam uzmanību, ka informatīvā ziņojuma pielikums lielā mērā ir veidots kā kompilācija no publiskajā telpā atrodamajiem materiāliem, tādēļ apšaubāms to autoru oriģinālais un pamatotais sniegums un var rasties aizdomas par plaģiātu.

Bet tas nav viss! Vispār no Labklājības ministrijas tiek apstrīdēts šādas juridiskās analīzes atbilstība prasībām.

11. Ministrijas ieskatā Tieslietu ministrijai ir nepieciešams rūpīgi izvērtēt šī nodevuma atbilstību kvalitātes prasībām, kā arī to, vai publiskais finansējums šāda dokumenta izstrādei tika izlietots atbilstoši mērķim. Vienlaikus lūdzam publiskot informāciju par to, pēc kādiem kritērijiem tika izvēlēts pakalpojuma sniedzējs, un publicēt līguma nosacījumus Tieslietu ministrijas mājaslapā sadaļā “Līgumi”, kā to paredz Publisko iepirkumu likums.

(Šeit man vajadzētu pieminēt, ka meklējot Tieslietu ministrijas mājaslapā es neuzgāju līgumu ar Ingas Kačevskas biroju.)

Bet kopumā es pieķēros šai analīzei, jo man pašam bija aizdomas par to, ka ļoti iespējams tie, kas atbalsta Stambulas konvencijas denonsēšanu, balsta savus uzskatus “kremļa propagandā”, kas šķel Latvijas un Eiropas sabiedrību. Man ir tieši tādas pašas bažas kā I.Jaunzemei, kura atzina:

Papildus vēršam uzmanību, ka Tieslietu ministrija līdz šim ir apzinājusies vardarbību ģimenē kā būtisku Latvijas problēmu, par kuru š.g. 1.martā Latvijas Republikas Saeimas Juridiskās komisijas Tiesu politikas apakškomisijā sniedza prezentāciju, iezīmējot problēmas būtību un problēmas apmērus, pamatojot ar aktuāliem un objektīviem statistikas datiem. Nav saprotams, kādēļ balstoties uz nekvalitatīva nodevumā paustajām atziņām, bez jebkāda juridiska pamata Tieslietu ministrija tagad secina, ka Latvijai nevajadzētu parakstīt Stambulas konvenciju.

Runājot par to, kas ir un kas nav tā saucamā “kremļa propaganda” ir jāņem vērā tas, ka bieži vien cilvēki paši īsti līdz galam nejūt to, ka viņi turpina izplatīt šo propagandu. Bieži vien tā izmanto ļoti satricinātas tēmas sabiedrībā un pārveido naratīvus, lai cilvēki mazāk viens otram uzticētos un iestātos pret svarīgām lietām kā vardarbības novēršana. Šajā gadījumā, manuprāt, Baiba Rudevska izmanto gan lasītāju nepatiku pret seksuālajām minoritātem, gan informācijas sagrozīšanu, gan arī pilnīgi jaunas juridiskās izpratnes veidošanu, lai ietekmētu tā laika deputātus.

Tātad ir laiks apskatīt Baibas Rudevskas tēzes un attiecīgos Labklājības ministrijas atspēkojumus!

1. Stambulas konvencija ir pirmais starptautiskais līgums, kurā ietverta “gender” definīcija sociālās teorijas izpratnē.

Personiski es pats daudzās vietās esmu saskaries ar angļu terminu “gender”, kas latviski tiek tulkots kā sociālais dzimums vai dzimte. Tas termins tiek izmantots pamatojoties uz socioloģijas pētījumiem, ka daudziem mūsu priekšstatiem par to, kādam ir jābūt vīrietim vai sievietei, nav īsti pamata bioloģijā un dabā. Piemēram, rozā - meitenēm un zils - puišiem, bet arī padziļinātāk.

Bet Jaunzemes atzinums 7.2. punktā lieliski norāda, ka neatkarīgi no tā, ka Stambulas konvencija izmanto socioloģijas terminu, jau tagad ir vairāki līgumi, konvencijas un direktīvas, kas nosaka, ka arī pēc dzimtes nedrīkst diskriminēt. Šeit es vēlos citēt šo paragrāfu:

ES dalībvalstīm diskriminācijas aizliegums pēc sociālā dzimuma jeb dzimtes (angļu valodā - gender), dzimuma identitātes un dzimuma izpausmēm izriet arī no divām direktīvām: Cietušo direktīvas 2012/29/EU⁴ un direktīvas 2011/95/ES⁵. Atbilstoši šo direktīvu prasībām Latvijas tiesību sistēmā tika veiktas nepieciešamās izmaiņas, kas praksē nav identiskas direktīvu normām. Cietušo direktīvā ir aizliegta jebkāda diskriminācija, kas balstīta uz tādiem apsvērumiem kā rase, ādas krāsa, etniskā vai sociālā izcelsme, ģenētiskās īpašības, valoda, ticība vai pārliecība, politiskie vai jebkādi citi uzskati, piederība kādai nacionālajai minoritātei, īpašums, izcelsme, invaliditāte, vecums, dzimums, dzimuma izpausme, dzimumidentitāte, dzimumorientācija, uzturēšanās statuss un veselība. Savukārt direktīvas 2011/95/ES preambulas 30.punktā uzsvērts: “Vienlīdz nepieciešams ieviest vienotu jēdzienu attiecībā uz vajāšanas pamatojumu “piederība noteiktai sociālai grupai”. Lai definētu noteiktu sociālu grupu, būtu pienācīgi jāņem vērā jautājumi, kas izriet no pieteikuma iesniedzēja dzimuma, tostarp dzimuma identitāte un seksuālā orientācija, kas var būt saistītas ar noteiktām tiesību tradīcijām un ieražām, kuru dēļ tiek kropļoti dzimumorgāni, notiek piespiedu sterilizācija vai aborts, ciktāl šie jautājumi ir saistīti ar pieteikuma iesniedzēja pamatotām bailēm no vajāšanas.”;

Pats labākais izgāšanās nopelns tomēr ir jādot pašai Rudevskais kundzei, kura raksta:

“Gender” jēdziens starptautiskā līgumā pirmo reizi tika iekļauts 1998.gadā – Romas Starptautiskās Krimināltiesas Statūtos”

, kas absolūti apgāž pati savu tēzi, jo viņas pašas pilns citāts:

“Gender” jēdziens starptautiskā līgumā pirmo reizi tika iekļauts 1998.gadā – Romas Starptautiskās Krimināltiesas Statūtos (turpmāk – Romas Statūti). Saskaņā ar Romas Statūtu 7.panta trešo daļu “Šo Statūtu mērķiem termins “dzimums” (“gender”) ir attiecināms uz diviem dzimumiem, vīriešu un sieviešu, kas sastopami sabiedrībā. Termins “dzimums” (“gender”) neietver sevī nevienu citu nozīmi, kā vien iepriekš definēto”.

neizslēdz to, ka vārds dzimums netiek ņemts no socioloģijas, bet šī socioloģijas termina tvērums tiek sašaurināts.

Šo un daudzus citus prerunīgos apgalvojumus Jaunzemes kundze uzskaita viņas atzinuma 7. punkta apakšpunktos.

2. Konvencija uzliek valstīm pienākumu atteikties no diskriminācijas ne tikai uz dzimuma pamata, bet arī uz “gender” jeb sociālā dzimuma (dzimtes) pamata. Lai šo nediskriminācijas principu ievērotu, Latvijai agri vai vēlu būs nepieciešams sākt interpretēt jau minēto Satversmes 110.pantu, kā arī CL 35.panta otro daļu “gender” sociālās teorijas gaismā. Tas nozīmē viendzimuma laulību atļaušanu, pat nemainot Satversmes 110.panta 1.teikuma redakciju.

Kā jau minēju iepriekš Jaunzemes kundze 7.2. punktā lieliski uzskaita, ka jau tagad ir aizliegums diskriminēt, bet attiecīgi pret dzimuma identitāti es vēlos atkārtot viņas uzskaitījumu:

• Konvencijs par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu 2.pants;
• ANO Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komitejas (CESCR) „Vispārējo rekomendāciju Nr. 20: Nediskriminācija ekonomiskajās, sociālajās un kultūras tiesībās
• EP Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 14.panta „Diskriminācijas aizliegums”
• Cietušo direktīvas 2012/29/EU un direktīvas 2011/95/ES

Ir apbrīnojami lasīt tādu juridisko analīzi, kas, runājot par diskrimināciju pret sievietēm, biedē par to, ka būtu jāatļauj diskriminēt citus.

Šajā sakarā es vēlos piebilst, ka “gender” termina atzīšana Latvijā kā dzimte vai sociālais dzimums nemaina vairākuma izpratni par to, kas ir vīrietis un kas ir sieviete, jo pēc pašas socioloģijas izpratnes ar vārdu “vīrietis” tiek saprasts bioloģiskais vīrietis, kura sociālā dzimuma (dzimtes) piederība ir arī vīriešu, un attiecīgi: sieviešu dzimums - sieviešu dzimte. Ir ļoti negodprātīgi centies mudināt uz citu interpretāciju tikai tāpēc, ka eksistē cilvēku mazākums, kas dzimte atsķiras.

Man šķiet absurds Rudevskas kundzes 2.1.1 punkts “”Gender” definīcija un ģimene un laulība”, kurā viņa stāsta par to, ka ar dzimtes terminu tiks apiets viendzimuma laulības ierobežojums un vecāku apzīmētāji “māte” un “tēvs” tiks nomainīti uz neitraliem. Šajā es saredzu izteiktu nepatiku pret citiem, kas neatbilst viņas izpratnei.

3. Vardarbība pret sievietēm Konvencijā tiek klasificēta kā cilvēktiesību pārkāpums. Taču klasiskajā izpratnē cilvēktiesības kā subjektīvas tiesības ir tiesisks instruments, ar kura palīdzību indivīds var realizēt savas intereses pret valsti. Cilvēktiesības darbojas tiesiskajās attiecībās “cilvēks-valsts”. Savukārt prasība pret valsti, lai tā vēršas pret trešajām personām, ir pieļaujama tikai īpašos izņēmuma gadījumos, kad privāttiesiskais mehānisms ir acīmredzami nepietiekams. No pašas Konvencijas izriet, ka vardarbība pret sievieti ir vai nu civiltiesisks (29.-32.p.), vai krimināltiesisks pārkāpums (33.-58.p.) un nevis cilvēktiesību pārkāpums. Par cilvēktiesību pārkāpumu no valsts puses var runāt tikai tad, ja valsts atteiktos aizsargāt vienu indivīdu pret citu tādu indivīdu, kurš draud ar aizskārumu cilvēka dzīvībai un veselībai.

Lūk, šis Rudevskas arguments izraisa vislielākās bažas.

Lai saprastu, kāpēc tas IR cilvēktiesību pārkāpums, mums ir jāatceras Eiropas Padomes Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas ⁶ panti, kas parasti tiek ņemti vērā saistībā ar vadarbību:

• 2. pants Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums (..),
• 3. pants Nevienu cilvēku nedrīkst pakļaut spīdzināšanai vai cietsirdīgi vai pazemojoši ar viņu apieties vai sodīt.
• 14. pants Šajā Konvencijā minēto tiesību un brīvību īstenošana tiek nodrošināta bez jebkādas diskriminācijas - neatkarīgi no dzimuma, rases, ādas krāsas, valodas, reliģijas, politiskajiem vai citiem uzskatiem, nacionālās vai sociālās izcelsmes, saistības ar kādu nacionālo minoritāti, mantiskā stāvokļa, kārtas vai cita stāvokļa.

Attiecīgi ar šiem pantiem tiek noteikts, ka valstij ir jānodrošina aizsardzība arī pret vardarbību vispār (īpaši 3. pants), bet attiecīgi Rudevskas kundze atsaucās uz “klasisko cilvēktiesību izpratni”, kur šīs tiesības it kā esot starp indivīdu un valsti. Tas nozīmētu, ka valsts nevar iejaukties vardarbībā ģimenē un ka tā nav reizē Eiropas kompetence.

Kā Jaunzema savā atzinuma norāda, Rudevskas uzskats ir aplams. Viņa norāda, ka jau 1993. gadā “Deklarācija par vardarbības pret sievietēm izskaušanu” ietvēra gan valsts amatpersonas, gan privātpersonas kā ģimenes locekļi, paziņas, darba devēji - tādējādi novēršot nepilnības.

Reizē ir svarīgi ņemt vērā arī Jaunzemes pieminēto Eiropas Cilvēktiesības tiesas 2009. gada 9. jūlijā pieņemto spriedumu lietā Opuz v. Turkey (atzinuma 7.3. punkts), kurā atzina, ka valstij ir jāreaģē jau uz pamattiesību apdraudējumu, negaidot, kad kāds būs cietis.

Šim ir izteikta saistība ar Krievijas Federācijas izstāšanos no Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2022. gadā, argumentējot, ka tā iejaucās tās suverinitātē un negrasas pildīt tiesas lēmumus. Šādi tiek samazināta vai likvidēta juridiskā atbildība no valsts un samazināta uzraudzība.

Bet pats svarīgākais, kas ir jāņem vērā ir tas, ka šis Rudevskas arguments izteikti sakrīt ar Krievijas Federācijas argumentiem, kad tā 2017. gadā samazināja sodus vardarbībai ģimenē no kriminālsoda uz administratīvo, nosakot, ka pirmo reizi nodarot vieglu vardarbību, kas nerada smagus miesas bojājumus, piešķir administratīvo sodu, bet tikai par atkārotu - kriminālstbildība. Šādas izmaiņas ir tikušas attainotas kā “ģimenes institūta aizsardzība”, nepieļaut “valsts iejaukšanos”. Kā norāda speciālisti visticamāk šādi cietuši tiks iebiedēti, lai neziņotu par vardarbību.

4. Stambulas konvencija klaji ignorē gan Satversmes 112.pantā, gan starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos garantētās vecāku tiesības bērnu izglītībā. Turklāt netiek ņemta vērā arī vecāku reliģijas brīvība, kas ir nesaraujami saistīta ar tiesībām izglītot savus bērnus saskaņā ar savu reliģisko pārliecību un filozofiskajiem uzskatiem.

Pirmkārt, kā jau Jaunzema piemin, vecākiem nav tiesības vardarbīgi izturēties pret bērnu, kā arī reizē, citēju: “Bērnu tiesību aizsardzības likuma 24.panta piektajā daļā ir noteikts, ka vecāku gribas izpausmēm attiecībā uz bērnu var noteikt ierobežojumus neatkarīgi no viņu uzskatiem un reliģiskās pārliecības, ja ir konstatēts, ka tās fiziski vai garīgi varētu kaitēt bērna turpmākajai attīstībai.”

Bet nopietnāk pētot šo Rudevskas argumentu, viņa izglītību, kas veicina “tādas dzimumu sociālās lomas, kas nav padarītas par stereotipiem”, kā teikts Konvencijā, uzskata par propagandu, jo tajā, viņasprāt, viennozīmīgi tiks mācīts par “gender”.

Problēma Rudevskas argumentos ir tas, ka viņa uzskata, ka socioloģija nav zinātne un pārspīlē vecāku tiesības. Šeit es pats atsauktos uz Bērnu tiesību aizsardzības likuma ⁷ 6.1. pantu:

Tiesiskajās attiecībās, kas skar bērnu, bērna tiesības un intereses ir prioritāras.

Reizē arī svarīgi ir ņemt vērā Eiropas Cilvēktiesības tiesas spriedumu Kjeldsen, Busk Madsen and Pedersen pret Dāniju ⁸, kas nosaka, ka valstis drīkst ieviest obligātu seksuālo izglītību skolās, ja informācija tiek sniegta objektīvi, kritiski un daudzpusīgi, bez ideoloģiskas indoktrinācijas mērķa.

Protams šeit varētu piebilst, ka socioloģija nav “objektīva, kristiska un daudzpusīga”, bet ir jāņem vērā arī cita Eiropas Cilvēktiesību lieta kā Folgerø un citi pret Norvēģiju, kas nosaka ⁹, ka nedrīkst mācīt tikai vienas reliģijas uzskatus skolās. Protams, Rudevska izmanto tieši šo pašu lietu 2.2. punktā, lai akcentētu vecāku tiesības, bet, ja mēs palūkojamies uz abām Eiropas Cilvēktiesības tiesas lietām vienlaicīgi, var manīt, ka viņa izmanto savu reliģisko parliecību, lai apšaubītu zinātni, sakot: “tā [reliģiskā pārliecība] ir robeža, kuru nedrīkst pārkāpt”.

5. Konvencijas 12.panta pirmā daļa uzliek valstīm pienākumu veikt izmaiņas cilvēku domāšanā un attieksmē. Šāda prasība neatbilst Satversmes 99. un 100.pantam, jo katram Latvijā ir tiesības domāt brīvi, kā arī brīvi paust savus uzskatus, ja vien tie neaizskar citu cilvēku pamattiesības (Satversmes 116.p.). Arī Satversmes 1.pants, kurā Latvija pasludināta par demokrātisku republiku, jau pats par sevi izslēdz valstij iespēju uzspiest visiem iedzīvotājiem vienas ideoloģijas – radikālā feminisma – idejas un postulātus, tādējādi visiem liekot dzīvot tikai saskaņā ar šo ideoloģiju.

Ir neciešami grūti lasīt tekstus, kuros idejas tiek negodprātīgi interpretētas, sagrozītas un nicinātas. Arī Jaunzeme norāda uz to, ka Rudevskas atsaukmes uz feminismu ir no avotiem, kas neizprot, kas tas ir vai arī pilnībā sagroza tās.

Jaunzema par feminismu raksta:

Informatīvā ziņojuma pielikumā tiek lietoti vārdi „gender” feminisms. Vēršam uzmanību, ka šāda feminisma novirziena nav. Tāpat tekstā tiek lietoti vārdi „radikālais feminisms” nekorektā nozīmē. Feminisms pēc Merjema Vebstera (Merriam-Webster) vārdnīcas definīcijas ir „uzskats, ka vīriešiem un sievietēm būtu jābūt vienlīdzīgām tiesībām un iespējām”¹⁰. Feminisma attīstībā bija vērojami vismaz trīs viļņi, kuriem bija raksturīgs dažādu jaunu konceptu un ideju pieplūdums. Dažādo ideju vidū visplašāk savu domu ir attīstījuši liberālais un sociālistiskais/marksistiskais feminisma paveids, taču dažādu novirzienu ir daudz (kultūras/atšķirību feminisms, sociālās labklājības feminisms, postmodernais feminisms, postkoloniālais feminisms, u.c.). Dažādo virzienu vidū pastāv plašas viedokļu atšķirības. Piemēram, radikālais feminisms iestājas pret pornogrāfiju, savukārt liberālais feminisms galvenokārt pauž nepieciešamību nodrošināt abu dzimumu līdztiesību likuma priekšā, neiejaucoties privātajā dzīvē¹¹. Radikālā un sociālistiskā feminisma radītais koncepts „patriarhija” pauž ideju, ka pastāv strukturālās varas nevienlīdzības, kas ilgstoši ir pastāvējušas starp vīriešiem un sievietēm. Patriarhija izpaužas sociālajā, politiskajā, ekonomiskajā un kultūras vidē, piemēram, kā diskriminējoša attieksme pret sievietēm, pieejas lēmumu pieņemšanai ierobežošana (piemēram, tiesisks vai kulturāls liegums sievietēm iesaistīties politiskā darbībā), pieejas resursiem un labumiem ierobežošana (piemēram, kā “sods” par to, ka sieviete ir māte, kas izpaužas darba tirgū (“motherhood penalty”)¹²), vai manipulēšana ar sabiedriskajiem un privātajiem varas resursiem¹³. Tādēļ sabiedrība tiek aicināta veltīt uzmanību sieviešu iespējošanai (angl. - empowerment) un sieviešu vienlīdzīgai iesaistei nozarēs, kurās tipiski dominē vīrieši, un aicinot veicināt sieviešu ekonomisko patstāvību, tādējādi paplašinot viņu izvēles iespējas. Citi feminisma paveidi radikālo feminismu kritizē dēļ tā vienkāršotā skatījuma uz vīriešiem kā agresoriem, savukārt sievietēm kā upuriem. Tādēļ runāt par radikālā feminisma unikālo un absolūto ietekmi uz šo konvenciju ir nepamatoti, jo Stambulas konvencija aizsargā visu ģimenes locekļu tiesības, aktīvi veicinot abu dzimumu iesaisti vardarbības problēmas risināšanā, neveicinot dzimumu separātismu (viena dzimuma norobežošanos no otra) un balstoties uz dzimumu līdztiesības pamatvērtībām, kas ir visas Eiropas vērtību pamatā.

6. Ja Latvija pievienosies Stambulas konvencijai, tad likumdevējs būs atcēlis vienu no svarīgākajām pamattiesībām Latvijā – vienlīdzību likuma priekšā, a priori padarot vīriešu diskrimināciju (tātad, diskrimināciju pēc bioloģiskā dzimuma) par leģitīmu, turklāt bez jebkāda racionāla pamata.

Jau vairākkārt ir pieminēts, ka diskriminācija ir aizliegta un nav pamata uzskatīt, ka tas mainīsies, bet Rudevskas pieņēmums par šo balstās viņas pašās teiktajā:

Skaidrojošais ziņojums piemin arī Eiropas Cilvēktiesību Tiesas (turpmāk – ECT) judikatūru, taču savu tālākos secinājumus atkal balsta uz nepatiesu informāciju, proti, ka tas, ka sievietes daudz vairāk cieš no vardarbības ģimenē nekā vīrieši, (..)

ko ļoti viegli un ātri var pierādīt ar statistiku, piemēram, Latvijas officiālajā statiskas portālā ¹⁴. Burtiski tiek melots.

7. Attiecībā uz Eiropas Savienības iespējamo pievienošanos Konvencijai, ir jāprasa ES institūcijām skaidri noteikt un norobežot ES kompetenci no dalībvalstu kompetences Stambulas konvencijas iespējamā piemērošanā. Šeit svarīgs apstāklis ir arī tas, ka divas ES dalībvalstis – Latvija un Čehija – nav parakstījušas Stambulas konvenciju, tādēļ skaidra kompetenču noteikšana ir nepieciešama.

Kompetenci nosaka līgumi, attiecīgi tas līgums, kas parastīts ar Eiropas Cilvēktiesību tiesu, bet līdz šim tas vairs nav svarīgi, jo augstākminētie fakti jau norāda, ka ir kompetence un speciāli tiek melots.

8. No juridiskā viedokļa nav atrodams neviens iemesls, kādēļ Latvijai būtu jāparaksta starptautisks līgums, kas neatbilst tās pamatlikumam – Satversmei. Līdz ar to Latvijai nevajadzētu parakstīt šo Konvenciju. Vienpusējās deklarācijas iesniegšana, kā to izdarīja Polija un Lietuva, juridiski stabilas garantijas nesniedz. Pašreiz nav arī zināms, kā šīs deklarācijas praksē ietekmēs Konvencijas piemērošanu Lietuvā un Polijā, kā arī to attiecībās ar pārējām Konvencijas dalībvalstīm.

Kā jau zināms Stambulas konvencijas vairāki punkti tika nosūtīti izskatīšanai Satversmes tiesai ¹⁵, kas atzina, ka tie atbilst tai, bet tomēr atkal un atkal tiek malti tie paši maldi.

No Jaunzemas atzinumiem īpaši jāuzsver šis rakstītais:

Ministrijas ieskatā informatīvā ziņojuma pielikumā lietotā valoda ir pretrunā valsts valodas lietošanas likumiem, atspoguļojot juridisku necieņu pret normatīvajos aktos oficiāli apstiprināto terminoloģiju. Piemēram, nav skaidrs, kāpēc Eiropas Savienības aģentūras Eiropas Dzimumu līdztiesības institūta (European Institute for Gender Equality) nosaukums šajā dokumentā tiek tulkots kā „Eiropas Gender-vienlīdzības Institūts”, bet EP Dzimumu līdztiesības stratēģija 2014.-2017.gadam tiek tulkota kā „Eiropas Padomes „Gender”- vienlīdzības stratēģija 2014.-2017.gadam”. Tāpat visā informatīvā ziņojuma pielikuma tekstā tiek lietots jēdziens “gender vienlīdzība”, kāda latviešu valodā nav un kas netiek lietots politikas plānošanas dokumentos. Iespējams, šīs valodas problēmas autoriem ir radušās, kā argumentus apgalvojumiem izmantojot sekundārus avotus un savu nostāju pamatojot ar internetā atrodamiem rakstiem krievu valodā par vārda “гендер” lietošanas problemātiku Krievijas Federācijas normatīvajos aktos un kādas šīs valsts nevalstiskas organizācijas skatījumu uz to (sk.18.-19.lpp.). Turklāt tālāk informatīvā ziņojuma pielikumā tiek apšaubīts Valsts valodas centra veiktais Stambulas konvencijas un tās paskaidrojošā ziņojuma tulkojums (22.-23.lpp.), kas 2015.gadā tika saskaņots ar visām ministrijām, tai skaitā ar Tieslietu ministriju.

Piebilde. 07.11.2025. Iesaku arī izlasīt Dr.iur. Kristīnes Dupātes rakstu ¹⁶, kas norāda par uz, ka Rudevska ir izmantojusi plašu izpratni no dažādām filozofijas un socioloģijas sfērām, kas nemaz nav sasaistāms ar juridisko praksi. Manuprāt, lai jauktu gaisu.

Piezīme. Raksts var tikt precizēts.

Komentāri: