Nils Sakss Konstantinovs - dzimummelis

Es tiešām apbrīnoju Nila S. Konstantinova cinismu! Viņa spēja pārliecinoši un maldīgi izplatīt informāciju (to sauc par propagandu) kā faktus ir tiešām tā laika vērti, lai saprastu, kā tad īsti domā šie “pretinieki”. Katru reizi, kad lasu viņa izteikumus, es atceros, cik tomēr spēcīgs ir Dunninga–Krūgera efekts (nepietiekamas prasmes traucē gan labi darīt, gan saprast, ka nedara labi). Šajā rakstā es vēlos norādīt tiem, kas tic visiem viņa vārdiem, ka Konstantinovam tomēr nav taisnība un ļoti liela daļa viņa fanu balstās savos aizspriedumos pret citādo. Šis raksts varētu būt diezgan tehnisks, bet es ceru, ka jūs sekosiet līdzi, jo ir diezgan svarīgi, lai tādi cilvēki kā Konstantinovs tiktu kritizēti par savām muļķībām pirms viņiem tiek dota slavas gaisma.

Tiem, kam interesē, kādas manipulācijas metodes Konstantinovs izmanto, es iesaku Māra Beltes ierakstu Facebook.

Šis raksts tiks noformēts kā labojumi viņa pēdējiem izteikumiem, kur viņš kritizē Latvijas Psihiatru asociācijas prezidentu, Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedras profesoru, medicīnas doktoru Māri Taubi^{1 2}.

Sāksim ar to, ka Konstantinovs apšauba profesora kompetenci par dzimumidentitātes jautājumiem, kas man šķiet nožēlojami. Konstantinova komentārus pati Latvijas Bērnu Psihiatru asociācija ir nosaukusi par stigmatizējošiem un ka viņš izplata veselību apdraudošus naratīvus ³. Jau tas, ka Konstantinovs pārkāpj psiholoģijas robežas un šķietami neizprot atšķirības starp psiholoģiju un psihiatriju tiem, kas nojauš šīs robežas, vēl vairāk norāda uz to, ka viņš vienkārši ir šarlatāns. Jau pirms kāda laika viņš ir izteicies, ka depresija ir gribas trūkums un to nevajadzētu ārstēt ar medikamentiem. Šādi un līdzīgi izteicieni tagad jau ir, tā teikt, tautas runas par to, ka viņā nav jēgas klausīties, bet atkal un atkal stulbi cilvēki tiek likti uz slavas pjedestāla.

Bet parunāsim par profesoru Taubi! Konstantinovs apgalvo, ka “viņš [Taube] nav līdz šim izrādījis ne īpašu kompetenci, ne interesi par tādu tēmu kā dzimuma identitāte.” Kas šķiet atbilstoši, ja mēs iedomājamies parastu psihiatru, bet kā profesoram viņam būtu jābūt daudz plašākām zināšanām par daudzām dažādām tēmām. Lai tiktu līdz psihiatra profesijai ir vispirms jāpabeidz bakalaurs medicīnā, kas sevī iekļauj psiholoģiju, tad maģistru, kas vēl padziļinātāk ietver psiholoģiju, un tad doktorantūra un rezidence. Visās šajās programmās arī tiek apskatīti dzimumidentitātes jautājumi, kā arī norādes, kā to ārstēt, apieties un kādi ir pēdējie norādījumi no pētniekiem, kas šīs tēmas apskata dziļāk. Ironiski, ka es varu atrast diezgan daudz profesora Taubes pētījumus gan Kembridžas universitātē ⁴, gan ASV Nacionālajā Medicīnas bibliotēkā ⁵, gan arī Vācijas ResearchGate uzņēmumā ⁶ un citur, kas ietver sekojošas tēmas:

• šizofrēnijas ārstēšanas vadlīnijas;
• posttraumatisko traucējumu ārstēšana;
• multidisciplinārā aprūpe;
• depresijas ārstēšana diabēta pacientiem;
• aprūpes kvalitātes novērtēšana;
• emocionālās regulācijas grūtības;
• pašnāvību risku novērtēšana.

Vai tiešām ārstam, kuram līdz šim ir bijusi iesaiste šādās tēmās var nebūt kompetence? Reizē ironiski, ka pašam Konstantinovam tā zinātnisko darbu vācele ir tāda pamaza. Iesaku pameklēt - jūs maz ko atradīsiet! ⁷

Lai arī cik ļoti daudz es varētu rakstīt par savu saskarsmi ar Konstantinovu, viņa rakstura īpatnībām un neatlaidīgiem centieniem kļūt populāram ar pretrunīgiem izteikumiem un darbiem, man atšķirībā no viņa ir prasības pret patiesību, tāpēc tā kā man ir prasīts, lai runāju par argumentāciju, tad es to arī darīšu!

1. Taubes citāts: “1% iedzīvotāju ir problēma ar dzimumidentitāti”.

Ja Konstantinovs tiešām ieklausītos, ko profesors Taube teica, tad viņam nebūtu jārunā muļķības, ko viņš šobrīd bliež. Tātad …

Kad runā par dzimumidentitātes traucējumiem, runā ir ne tikai par tiem, kas veic dzimuma operācijas, bet arī par tiem, kas neveic. Dzimumidentitātes problēmas nav tik vienkāršas kā Konstantinovs grib to pasniegt. Ir vairāki faktori, kas ir jāņem vērā.

Pirmkārt, sakot no “augšas”, ir sabiedrība, kurā veidojas noteikti priekšstati par dzimumu. Socioloģijā šo speciāli sauc par dzimti jeb angl. gender. Dzimums un dzimte tiek nodalīti, jo mūsu priekšstati bieži vien nebalstās bioloģiskajā realitātē jeb ir mūsu pašu kultūras izdomāti un pieņemti - tāpēc to sauc par sociālajām konstrukcijām jeb sabiedriski veidotām. Šajā līmenī var būt problēmas, kas ir saistītas tieši ar indivīda piederību un identitāti pie kādām no dzimuma grupām (sievietes un vīrieši). Tie pārsvarā nav dzimumtraucējumi, lai bērns gribētu mainīt dzimumu, bet gan sociālas problēmas.

Bieži vien šīs sociālās problēmas ir saistītas ar to, ka bērns, nonākot līdz pubertātei, negrib identificēties ar kādu no dzimumiem, baidās no pubertātes procesa vai neizjūt piederību kādai dzimuma grupai. Šos jautājumus parasti arī apskata psihologi. Viņi cenšas atrast risinājumus dažādām ar pubertātes un piederības problēmām, bet tie pārsvarā nenorāda uz dziļākiem dzimumtraucējumiem, kurus vajadzētu risināt klīniski.

Kā jau Taube norādīja pārsvarā dzimumtraucejumiem nav nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, jo, pirmkārt, tie var būt sociālpsiholoģiskās problēmas (bailes no ķermeņa izmaiņām, bailes no nepieņemšanas, izmaiņas bērnu sabiedrības uzvedība utt.) vai arī sociālās piederības problēmas (nepatīk sieviešu vai vīriešu lomas, priekšstati utt.). Manuprāt, Konstantinovs speciāli izlaiž šo svarīgo analīzes daļu, jo, kā es pats personīgi esmu redzējis, lielākajam vairākumam šīs problēmas nav klīniskas, bet psiholoģiskas.

Šajā kontekstā ir jāsaprot, ka nebināras personas bieži vien tiek uzskatītas par sociālu parādību, jo viņi īsti negrib sevi saistīt nedz ar vīriešiem, nedz sievietēm. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai psihologiem būtu adekvāta un kompetenta izglītība, jo būs gadījumi, kad dzimumtraucējumu problēmas nav saistībā ar ķermeni, bet gan saistībā ar piederību.

Otrkārt, dzimums ir un paliek bioloģiska lieta un tas ir saistīts ar ķermeni. Ar jēdzienu “dzimuma identitāte” tiek saprasta gan piederība pie dzimuma grupām (vīriešiem vai sievietēm), gan arī saistībā ar paša ķermeni. Tā teikt, esot vīrieša vai sievietes ķermenī ir saikne ar piederību pie vīriešu vai sieviešu dzimuma grupām. Bieži vien dzimumtraucējumus psihiatri izskata šajā daļā.

Dzimumtraucējumi un transseksuālisms tiek pētīts jau kādu laiku - tāpēc nevajag uzskatīt, ka tas ir kaut kāds jauns fenomens. Tiesa gan šo cilvēku eksistence bieži vien netiek ievērota vai ir tikusi cenzēta. Mūsdienās transpersonas vairs nav iespējams atšķirt no ne-transpersonām (pareizais termins ir cispersonas), tāpēc varētu pat iedomāties, ka viņu nav.

Atšķirībā no Konstantinova ir iespējams viegli atrast iespējamo transpersonu skaitu sabiedrībā. Piemēram, 2017. gada Amerikas aptaujas pētījums ⁸ norāda uz 0,5 - 1,3 % cilvēku, kas sevi identificē kā transgender. Tiesa gan šeit ir svarīgi norādīt angļu valodas īpatnību - gender ir dzimte nevis dzimums. Attiecīgi šie cilvēki, kas sevi identificē kā transpersonas, nenorāda tikai uz dzimuma maiņu, bet arī uz piederības maiņu, kas apstiprina Taubes teikto, ka ne visi veic dzimummaiņas operācijas.

Reizē argumenta pēc var norādīt, ka tikai daļa no transpersonām veic arī operācijas (43,5 % ⁹) un vēl mazāk veic dzimumorgānu operācijas (13 % ¹⁰), bet svarīgi ir ņemt vērā to, ka šo cilvēku apmierinātība ar šīm operācijām ir lielāka kā lielākajai daļai citu operāciju (82 % ⁹), kas norāda uz to, ka par spīti iespējamām komplikācijām tās ir nepieciešamas.

Bet Konstantinovam to nesaprast - viņam vajag piepildīt galvu ar informāciju, neizstāstot tās būtību.

2. Taubes citāts: “Es nedomāju, ka šī problēma ir aktuālāka – viņa vienkārši parādās”.

Ar pašu pirmo argumentu var redzēt, ka Konstantinovs pats nav interesēsies par vēsturi.

Pirmkārt, tā gluži vienkārši nav realitāte, ka vienmēr būtu bijušas daudzas jaunietes, kas vēlas sev amputēt krūtis, jo vēlas būt zēni.

Sāksim?

2. gadsimtā p.m.ē. Kallons no Epidauras (angl. Callon of Epidaurus) bija dzimusi kā sieviete (Kalla), bet vēlāk dzīvoja kā vīrietis, mēģināja izveidot sev vīriešu dzimumorgānus ¹¹.

1. gadsimtā p.m.ē. Ipsikrateja (angl. Hypsicratea / Hypsikratea) nogrieza sev matus un ģērbās vīriešu drēbēs, bija jātniece. Vēsturnieki saka, ka viņa lietoja vīriešu vietniekvārdus (viņš/viņa) ¹².

Romiešu laikos Gallī kults ar vīriešiem, kas sevi kastrēja un ģērbās sieviešu drēbēs ¹³.

5. gadsimtā m.ē. svētā Marina (angl. Marinos of Bithynia) sieviete, kas pārģērbās par vīrieti, lai tiktu klosterī. Tur ilgus gadus kalpoja ([Butler’s Lives of the Saints, vol. 3, 1991]).

6., 7. gadsimts m.ē. svētā Romas Jevgēnija (angl. St. Eugenia of Rome) pārģērbās par vīrieti, lai sāktu klostera dzīvi. ([Salisbury, The Cross-Dressing Saint, 2001])

9. gadsimtā m.ē. Hesritas Pepina kareivju sievas, kas pārģērbās par vīriešiem, lai karotu. ([McClain, Gender and Medieval History, 2012])

12. gadsimtā m.ē. Bingenas Hildegardas sieviešu kareives, kas dzīvoja arī kā vīrieši. ([Matthew Paris, Chronica Majora, c.1250])

14. gadsimtā m.ē. Kristīne no Pizānas (angl. Christine de Pizan) aprakstīja vairākas sievietes, kas veica vīriešu lomas sabiedrībā ([Pizan, The Book of the City of Ladies, 1405])

15. gadsimtā m.ē. Žanna d’Arka ([Warner, Joan of Arc: The Image of Female Heroism, 1981])

15. gadsimtā m.ē. Katalīna de Erauzo (angl. Catalina de Erauso), kuras dzīve ir detalizēti aprakstīta par to, ka viņa kļuva par kareivi un dzīvoja kā vīrietis ([Erauso, Memoirs of Catalina de Erauso, 1620s])

16. gadsimtā m.ē. Marija/Marks - vairākas kareives, kas dzīvoja dekādes kā vīrieši ([Gowing, Gender and Women in Early Modern Europe, 1996])

17. gadsimtā m.ē. Hanna Sneila (angl. Hannah Snell), kas pievienojās karaliskajiem jūras kājniekiem kā vīrietis, piedalījās cīņas, saņēma pensiju un dzīvoja publiski kā vīrietis ([Snell, The Female Soldier, 1747])

Un tā tālāk …

Vai ka vienmēr būtu bijuši tūkstošiem pusaudžu, kas vēlas nepiederēt nevienam dzimumam un uzskata sevi par kādu trešo, nebināro dzimti.

1. Dienvidāzija - Hadžiras

Hadžiras ir oficiāli trešais dzimums (latviski būtu trešā dzimte) Dienvidāzijā. Tradicionāli viņi sastāv no transpersonām, starpdzimuma personām un citiem, kas nepieder pie binārā. Aptuveni 1-2 miljoni Indijā.

2. Indonēzija - Bugis sabiedrība

Bugis sabiedrībā ir piecas dzimtes: makkunrai (sievietes), oroané (vīrieši), calalai (sievietes, kas dzīvo kā vīrieši), calabai (vīrieši, kas dzīvo kā sievietes) un bissu (androgīni/garīgie priesteri).

3. Ziemeļamerika - divu dvēseļu cilvēki

Ziemeļamerikas pamatiedzīvotāju kultūrā ir trešā dzimte - divu dvēseļu cilvēki, kas sevī iemieso gan vīrišķīgo, gan sievišķīgo. Viņi ir ap ~ 0,5 - 1,0 %.

4. Polinēzijā, Samoa - Fa’afafine

Fa’afafine ir cilvēki ar vīriešu ķermeni, kas sevī iemieso gan vīrišķīgo, gan sievišķīgo. Viņu ir ~ 1-5% no vīriešiem.

Es domāju, ka pašam Konstantinovam vajadzētu painteresēties par to, kāda ir pasaule!

3. Taubes citāts: “Pamatā tā ir medicīniska problēma, kaut kur analoģiska paralēle tiek vilkta ar homoseksuālismu”.

Ir smieklīgi, ka Konstantinovs nesaprot, ko nozīmē vārds “analoģisks”. Taubes kontekstā ir jāsaprot, kā agrāk arī domāja, ka homoseksualitāte kā homoseksuālisms ir slimība līdz pierādīja, ka nav. Šobrīd ar transseksuālismu notiek tie paši analoģiskie procesi: tiek noliegts dabiskums, tiek noliegti zinātniski pētījumi, notiek pretošanās utt.

Bet, manuprāt, vissvarīgākā analoģija šim ir pretošanās cilvēku brīvībai būt tiem, kas viņi ir. Kā Taube jau norādīja bieži vien cilvēki jūtas brīvāk starp savējiem, kas bieži vien arī ir geju klubi, bāri un citas atpūtas vietas.

Es teikšu, ka drīzāk Konstantinova attieksme ir pazemojoša, jo viņš kaut savā laikā no Mozaīkas iemācījās, kādi ir geji, tad tagad ir atradis nākamo vispasaules problēmu, ar kuru audzēt savu popularitāti.

4. Taubes citāts: “Nav nekādu zinātnisku pierādījumu, ka pusaudzi var tā ietekmēt”.

Konstantinovs šajā sadaļā apgalvo, ka kompānijā ar transpersonām var viņu “aplipināt”.

Pretstatā Taubes apgalvotajam, šis fenomens ir arī ļoti daudz pētīts, tostarp saistībā ar dzimumidentitāti un citiem psihes traucējumiem – pusaudžiem ir izteikta tendence “aplipināt” citam citu jeb veidot t.s. psihopatoloģiju inkubatorus.

Lūk, šī ir tā vieta, kur es uzskatu, ka Konstantinovs galīgi laiž idiotismu, jo es iepriekš arī biju saskāries ar šo ideju, ka iespējams idejas, kurām es sekoju, īsti nav manas un es sāku meklēt pētījumus, kas analizē šo problēmu.

Tāpat kā toreiz pirms kādiem 10 gadiem tā arī šobrīd Konstantinova apgalvojumiem NAV pamatojuma. Kā norāda pētījums par vienaudžu ietekmi uz dzimumidentitātes attīstību pusaudžu gados ¹⁴, ir ietekme uzvesties pēc noteiktām dzimumlomām nevis atšķirties, kas norāda uz pretējo.

Bet reizē ir arī pētījums, kas pilnībā apgāž Konstantinova apgalvojumu ¹⁵: tas norāda, ka vienaudžu ietekme nenorāda uz sociālo lipīgumu un viņa teiktajiem psihopatoloģiju inkubatoriem. Tas ir bijis politisks rīks, lai radītu bailes cilvēkos, kas neapstiprinās datos.

Reizē ir arī jāņem vērā, ka iebiedēšanas un uzbrukumu skaitu palielināšanās transpersonām norāda uz to, ka šī nav popularitātes vai piederības problēma, kā vēlas Konstantinovs norādīt ar veipošanu vai narkotikām.

Man šķiet absurdi, ka ir nepieciešams labot psihologa melīgos izteikumus.

Neviens dabiskā veidā nenonāk pie atklāsmes, ka viņam ir fluīds dzimums vai nebināra identitāte.

Izrādās, ka nonāk gan.

Otrreizējā analīze par 2015. gada ASV transpersonu aptauju ¹⁶, norāda uz to, ka transpersonas neizdomā to, ka viņas tādas ir “no zila gaisa”, bet gan ir saskārušies iepriekš, ka tā tas varētu būt, bet nav bijis, tā teikt, aktuāli.

Kā norāda pētījumi jaunieši laikā, kad cenšas saprast savu dzimuma identitāti, bieži vien eksperimentē un analīzē ar to, kur viņi pieder. Tas nav saistāms ar vienaudžu ietekmi vai aplipināšanu, jo jau pašā pamatā, ja indivīdam ir aizdomas ar nepiederēšanu vairākumam, tad arī viņš meklēs cilvēkus, kas ir saskārušies ar līdzīgām problēmām ¹⁷. Attiecīgi var uzskatīt, ka Konstantinova teiktais par psihopatoloģiju inkubatoriem ir klaji meli.

5. Taubes citāts: “Tie cilvēki, kas izmaina šo dzimumu, tikai 2% nav apmierināti. Viņš iziet šo ceļu cauri, tad viņš ir laimīgs.”

Viens no lielākajiem pētījumiem, kas ilgtermiņā sekoja cilvēkiem pēc dzimummaiņas operācijas, parādīja – tiem, kas bija veikuši šādas operācijas, pašnāvības risks bija ievērojami lielāks nekā transpersonām, kas neveica šīs manipulācija.

Ir divi pētījumi par šo no Zviedrijas ¹⁸ un Dānijas ¹⁹, par kuriem varētu būt runa.

Zviedrijas pētījums norāda, ka transpersonām, kuras ir veikušas dzimummaiņas operāciju, ir lielāks pašnāvības risks salīdzinot ar … pārējo populāciju ! nevis transpersonam, kas nav veikušas. Tas pētījums arī norāda, ka kaut pacientu dzimuma disforija tika atrisināta, ir nepieciešami vairāk psiholoģiskie pakalpojumi šiem cilvēkiem, lai risinātu ilgtermiņa radītās traumas problēmas.

Reizē arī Dānijas pētījums norāda, ka pašnāvības risks nesamazinās līdz vispārējās populācijas līmenim, bet tāds nebija pētījuma mērķis.

Interesanti, ka Konstantinovs nepiemin šo pētījumu (N>3000 ²⁰), kas norāda uz to, ka operācija uzreiz samazina depresiju un pašnāvības riskus un ilgtermiņā vēl vairāk.

Arī 2% cipars, šķiet, ir Taubes izdomāts vai labākajā gadījumā izlasīts kādā trans-aktīvistu bukletā – varbūt vienīgi aklās zarnas operācijai ir tik liels veiksmes koeficients, ne jau ārkārtīgi sarežģītām dzimumorgānu pārveidēm, kuras arī mūsdienās īsti nespēj sniegt gluži ideālu vizuālo un funkcionālo efektu.

Bet visticamāk šis apkopojušais pētījums (N=7928 ²¹), kas norāda, ka mazāk par 1 % nožēlo operāciju, bet tas nav uzskatāms, ka viņi ir apmierināti ar rezultātiem.

Tā ir sabiedrības maldināšana, kam var būt bīstamas sekas.

Jā, Nil, tu maldini sabiedrību!

6. Taubes citāts: “Vienīgais īstais, pareizais risinājums ir šo dzimumu nomainīt”

Konstantinovs apšauba, ka dzimuma disforiju vajag ārstēt ar ķirurģiju un hormonterapiju un ļoti klaji uzsver, ka profesors Taube būtu teicis, ka tas ir vienīgais risinājums. Smieklīgi, bet … kā reiz teica Doma laukumā: “Ir jāiemācās lasīt”. Ja Konstantinovs būtu kaut cik ieklausījies, ko Taube saka, tad saprastu, ka viņš to minēja par tikai noteiktiem galējiem gadījumiem.

Lai arī kā es cerētu uz to, ka Konstantinovam “pielektu” - varbūt cerības tomēr ir.

Tālu no vienīgā, pareizā risinājuma, pētījumi skaidri rāda, ka lielākā daļa pusaudžu izaug no grūtībām – vairāk nekā 60% pusaudžu pēc pieciem gadiem vairs nav šādu traucējumu.

Nav sociālo traucējumu nevis tie, par kuriem Taube runāja. Tiešām iesaku apskatīties to manipulāciju aprakstu!

7. Taubes citāts: “Mēs tagad nevaram vairs atšķirt puika vai meitene”.

Tālāk Konstantinovs runā par to, ka nav bijušas problēmas atšķirt zēnu no meitenes:

Nevienu pašu reizi nav piedzīvota tāda grūtība atšķirt zēnu no meitenes.

Tiesa gan šeit es vēlos piekabināt, ka es gan esmu sastapies ar transpersonām, kurām galīgi NAV iespējams pateikt, ka viņi ir transpersonas. Tas var norādīt uz mūsdienu medicīnas sasniegumiem vai ko citu, bet, manuprāt, ir diezgan muļķīgi apgalvot, ka tas nav sasniedzams.

Kopsavilkums

Šajā rakstā esmu parādījis, ka Nila S. Konstantinova izteikumi par dzimumidentitāti un transpersonu ārstēšanu bieži ir maldinoši un nepamatoti. Profesors Māris Taube balstās uz plašu starptautisku pētījumu pieredzi, kas skaidri norāda, ka dzimumdisforijas ārstēšanai nepieciešama gan medicīniska, gan psiholoģiska pieeja, nevis vienkārši sabiedrības aizspriedumi vai populistiski spriedumi. Sabiedrībai un medijiem ir svarīgi atšķirt faktus no mītu radītām baiļu histērijām, jo tikai tā iespējams nodrošināt drošu, zinātniski pamatotu un cilvēka cieņu respektējošu pieeju dzimumidentitātes jautājumiem!

Piezīme. Raksts var tikt precizēts un papildināts.

Veltījums transpersonu atceres dienā. Rakstu drīkst brīvi citēt balstoties uz godprātīgu interpretāciju.

Komentāri: